Mans vārds ir Linda Vītuma. Vārdi, kuri stāsta par mani: Alises piedzīvojumi brīnumzemē. Pīters Pens. Mērija Popinsa. Mūzika. Mēness. Vakarskola. Filozofija. Ģimene. Bērni. Informāciju tehnoloģijas. Līdzatkarība. Dūlošana. Vecmātība. Grāmatas. RBS / MBA. Medicīna. ebit. Kastanis. Disleksija. Budisms. Emīlija Dikinsone.
Mani sauc Liene Korņejeva
Mans vārds ir Liene Korņejeva. 2003. gadā esmu pabeigusi Rīgas Stradiņa Universitātes medicīnas fakultāti bez sarkanā diploma :D Tagad jau esmu beigusi rezidentūru un esmu sertificēta ārste ģenētiķe. Bez tā jau 10 gadus dresēju Stradiņu studentus, piedalos piedzīvojumu sacensībās, niekojos ar kērlingu, slēpņošanu un karatē, audzinu bites un 2 meitiņas, mācos dūlu zinības, gribu mainīt pasauli :D. Nedzīvoju Rīgā un man ļoti patīk braukt ar mašīnu un skaļi (un nepareizi) dziedāt pie stūres.
Pēc 14 gadiem aktīvā un pasīvā mācību procesā un 12 gadiem kastanis.org dzīvē tik daudz kas vēl nav pateikts. Tomēr daudz kas ir pateikts un turklāt ļoti. Vēl droši vien ir vesels lērums materiālu, kas tā arī paliks zem "pūra lādes" manu elektronisko ierīču dzīlēs, tomēr te ir rakstīts daudz un daudz te arī paliks. Tagad saku - palieciet sveiki! Mans vecmātības studiju ceļojums ir noslēdzies. Lai sāktos jauns posms dzīvē.
Daudz vienpatības bija šajā īpatnējā 2020 / 2021.mācību gadā. Vairumā laikā es to izbaudīju, tomēr brīžiem bija sajūta, ka runāju ar savu atbalsi. "Ādam, kas ir Tava sieva?" - "..ieva, ..ieva"
Pati sev instrukciju rakstīju. Pirmie trīs soļi veikti. Tagad priekšā kāds ilgāks dzīves posms ar nosaukumu "Praktizēšana kā reģistrētai ārstniecības personai".
Cilvēks nokritis, nāku klāt, prasu: "Kas noticis? Vai dzirdi mani?" Atbildes nav. Palīgā!ABCDE. Bērns, 6 mēneši, diennakti nav ēdis, vemšanas un caurejas epizodes, bāls, šļaugans. ABCDE. Jaundzimušais. Piedzimis, pielikts māmaiņa pie krūts. Pienāku. Neelpo. Palīgā!ABCDE.A B C D E man rādās sapņos. Piepildu to ar saturu, ar darbībām. Bailes nav šķērslis, lai darītu. Baidos un darītu tāpat.
Skola tuvojas noslēgumam, un man ir iespēja ieskatīties acīs teju 15 gadus garam ceļojumam. Tā vien šķiet, ka tādi mācību kursi kā psihiatrija, reanimācija un neatliekamā palīdzība, burtiski "kliedz" sejā manas bailes un cerības, atbildes par to, kas ir mans stāsts medicīnā: "Lūdzu, esi dzīvs! Lūdzu, nesabrūc! Lūdzu, nesajūc! Lūdzu, spēj parūpēties - par sevi un par savu bērnu! Par sevi un par savu klienti, par savu pacientu."
"Uzraksti par simīfzes sāpēm!", viņa man palūdza. "Kas tā vispār par tēmu?!", nodomāju. Neko nezinu... Nav pat nevienas vismazākās idejas galvā. Vai vispār tāda parādība eksistē? Bet nezināšana jau nav nekāds iemesls nedarīt un kur, nu, vēl noliegt parādības eksistenci. Neesmu taču nekāda tumsoņa un sliņķe. Ķeros pie izpētes un rakstīšanas. Liels bija mans izbrīns, kad nākamajā dienā pēc raksta nosūtīšanas, pēcdzemdību vizītē sastapu sievieti ar... simfizītu. Attēls: Iegurnis
Pirts gudrības no grāmatām neiemācīsies. Un jaundzimušā aprūpi uz lellēm arī tā pagrūti apgūt. Kur, nu, vēl no papīra. Tomēr mēģināsim - "Mazuļa higiēna. Informatīvs buklets. "
Gribas jau, lai kāds iemāca, kāds pasaka priekšā, kāds uzņemas atbildību. Galu galā, lai kāds ir "vainīgs" par to, kas un kā ar mani notiek. Bet, būsim godīgi - tās ir tādas mazo bērnu tiesības. Ar to mēs, pieaugušie cilvēki, atšķiramies no bērniem - mēs spējam uzņemties atbildību un rūpes par sevi. Tas attiecas arī uz mācīšanos. Vismaz motivēt sevi, meklēt iespējas un izmantot iespējas - to var ikviens pieaudzis cilvēks. Un tad izrādās, ka ir tādi cilvēki līdzās, kuriem ir gan vēlme, gan talant mācīt. Edvīns Čandrahanars"Fizioloģiska KTG interpretācija". Vadlīnijas augļa monitorēšanai dzemdību laikā. Baudām!
Pasaule šķiet tik maza. Vienlaikus esam tik tālu un tik tuvu viens no otra. Vēl vakar uzrakstīta elektroniska vēstule un pēc stundas saņemta atļauja no NANCY MOHRBACHER izmantot viņas radītos attēlus un informāciju. Uztapa buklets - par krūts ēdināšanu. Pievienoju arī visus kastanis.org pastāvēšanas laikā radītos materiālus par krūts ēdināšanu. Noderēs. Agrāk vai vēlāk. Lasiet, drukājiet, daliet, atbalstiet! Lai tik noder! Avots: Nancy Mohrbacher "Getting a Deeper Latch"
Ko tur liegties, par sevi rakstīju. Par sevi un savām draudzenēm. Lai būtu iespēja sagatavoties un piedzīvot to, no kā neizbēgt - reproduktīvās sistēmas darbošanās noslēgumu. Premenopauze.
Kas var zvaigznes saskaitīt, jūras zvirgzdus izlasīt? ... Vēl kāds krikums atradās Te tad arī ieliekas. ... Vasara jau noslēdzas Skolas gads ir klāt...
Manu senu dienu mīla bija ķirurģija - vienpusēja un nelaimīga. Tad nāca vecmātes prakse - dziņu un vētru pilnās attiecības. Tā vien šķita, ka nezin' vai pusmūžā vēl kas cilvēka sirdi varētu iekustināt. Izrādījās - var! Cik skaista ir Neiroloģija. Paldies, ka man bija iespēja tajā ielūkoties! Dr.Kristīnai Vidiņai, paldies! Un Dr.Oliver Sacks, paldies!
Viena maza turku pupa Ceļoja uz Angliju Anglija bij' aizslēgta Atslēga bij' noslauzta.. ... Kaut kā tā man gāja arī Ķirurģijā. Patstāvīgais darbs 1. Atklājums 1. ... Domāšanas veids - ļoti stukturēts un īpašs - kā ķirurgiem. Bez atlaidēm, jo viņi plāno griezt. Nekādas lirikas. Milzu prāta disciplīna. Patiesā cieņā.
Es atceros to sajūtu - “Zaļš ar Nelabumu, Zils ar Skumjām”. Tieši tā es jutos, mācoties kā tumsā, pati nesaprotot, ko. Pa galvu, pa kaklu - ķerot un grābjot. Un tad tas mainījās - kad sēdēju un mācījos. Un mācījos, un mācījos. Pēc kārtas. Visu, visu, visu. Alkatīgi, negausīgi, aizrautīgi... Noslēgumā.. priecīgi. Un droši.. Drošāk. Terapija.
Varu? Nevaru? Noderēs? Nenoderēs? Vajag? Nevajag? Zināt? Nezināt? Lasīt? Nelasīt? Potēt? Nepotēt? Vai vēl kāds bez manis pazīst šaubas? Par visu!! Par itin visu dzīvē. Brīžiem. Likt materiālus vai nelikt? Ko tur tielēties! Dalos - Ginekoloģija - 2.kursa patstāvīgie darbi.
Bija no sirds prieks radīt šo - izglītojošu materiālu par higiēnas paketēm. Visi iesaistījās - i' kursa biedrenes, i' meita, i' meitas un draudzeņu meitas, i' dēls. Ginekoloģija - 9 jautājumi un 9 atbildes par higiēnas paketēm.
Kaut "asins pa degunu" - tāda sajūta. Darīt, saprast, mācīties, labot, vēlreiz labot, cerēt, ka kaut ko atceries un zināt, ka pēc tam viss tāpat būs par darīt, piedzīvot, izdzīvot, mācīties, darīt, piedzīvot, izdzīvot, mācīties... Ar to "asins pa degunu" sajūtu. Ar trīcošām rokām. Ar drebošu sirdi. Un klusu, klusītiņu balstiņu, kas mēģina iedrošināt. Daži mēģinājumi - Dzemdību patoloģija. Kā VBAC - ar 70% izdošanās varbūtību. 3.kursu sāku ar bailēm.
Dzīve reizēm ir nejauka - tu viņai lūdz vienradzi, viņa tev uzdāvina āzi ar vienu ragu. Iepriekšējo studiju cēlienu noslēdzu ar nenokārtotu pediatrijas eksāmenu. Šajā cēlienā pediatrijas eksāmenu esmu nokārtojusi, bet pediatrijas un nenonatoloģijas zināšanu apguve pēc būtības izskatās, ka man vēl ir priekšā. Tā man te klājas ar āzi ar vienu ragu. Tomēr dalos - 2.kursa laikā tapuši patstāvīgie darbi Pediatrijā un Nenonatoloģijā - sīkumi un krikumi.
Daudz dažādi rakstu gabali pieejami pasaulē. Kādus no tiem kāds arī lasa. Kādus liek lietā. Un kādi padara pasauli labāku. Ar mazu tauriņa efektu vēlētos, lai daži burti, kurus esmu uzrakstījusi, padarītu pasauli labāku. Dalos. 2.kursa laikā tapuši - Pacientu medikamentozā aprūpe - patstāvīgie darbi. Ne plaģiātam, iedvesmai domāti. Lietojiet ar prātu, mīļās vecmātes-studentes!
Man šķita, ka galva pārsprāgs, jo rīta agrumā nevarēju atrast ĒRTU veidu, kā visu svarīgo par medikamentiem uzzināt. Tad ATRADU!! Esmu laimīga! Lai arī jūs šī vienkāršā saite dara laimīgus! Pharmacy - Pestle - Pharmacology Photograph by Mike Savad January 2nd, 2012
Sev, sev es visu šo rakstu - ko tur liegties. Lai atrast varētu, lai iemācīties motivētos, lai vienkārši papriecātos. Te būs sīkumi un krikumi, kas no pediatrijas mācīšanās radušies - pirms 10 gadiem un tagad. Pediatrijas prakšu pieraksti // Konspekti no dr.I.Pelītes-Vēveres† vadītajām praksēm. Attēlā: dr.Ina Pelīte-Vēvere†
Domas, par ko es gribētu rakstīt kvalifikācijas darbu, man ir bijušas no brīža, kad sāku vecmātes studijas. Par Nīderlandes vecmāšu aprūpes modeli. Par nāves vecmāšu praksi. Par dūlām. Par pētījumiem… Fonā tam visam kaut kur dzīvoja cita tēma - iespējams, jau kopš bērnības, kopš vecpapa laikiem. Kopš mamma visas slimības ar dabas līdzekļiem ārstēja. Kopš laika, kad no slimīga, vārga, alerģiska, nīkulīga bērna pārtapu spartietē - izturīgā, atlētiskā, vulkāniskas enerģijas pilnā būtnē. Ārstniecības augi. Urticae radix
Reiz dzīvoja Klēra Lotosa Deja (Clair Lotus Day). Viņa vēlējās, lai aprūpe medicīnā būtu vērsta uz cilvēku (person-centred care (PCC)). 1974.gadā, vērojot cilvēkveidīgos pērtiķus, viņa pamanīja, ka tie neatdala placentu no jaundzimušā. Tā radās lotosa dzemdību prakse. Vai arī - tā piedzima mīts par to, kā radās lotosa dzemdību prakse. Kas to lai zina, kā bija patiesībā. Ilustrācija: Phébe Lou Morson
Kaut būtu bijusi taisnība tiem cilvēkiem, kuri cerēja, ka ir tāda viena valodā, kurā visi cilvēki sarunājas. Un saprotas. Un dzīvot mierā un saticībā. Un kaut kādā mērā jau viena tāda valoda ir - diagnozes latīniski. [..] Kaut kā ļoti sailgojos pēc Ludviga Vitgenšteina.
Es ticu SADARBĪBAI. Es ticu, ka kaut kādā ziņā esam vienots veselums. Vienots organisms ar daudzām galvām. Ar daudzām GUDRĀM galvām. Pāri visām sāpēm, aizvainojumiem, bailēm, traumām, šaubām un grūtībām uzticēties, GRIBU SADARBOTIES. Dažādībā un miermīlībā.
Vēl tikai mēģinu iztēloties, kā tieši līdz studiju noslēgumam piedzīvošu 100 grūtnieču konsultācijas un 40 grūtnieču novērošanu un aprūpi. Tikmēr realitāte notiek un atklāj sevi - no dienas uz dienu, pa vienai grūtniecei vien. Pirmās 3 grūtnieču konsultācijas piedzīvotas, pirmās kļūdas, pirmās skaidrības, varbūt gluži ne pirmās idejas, ko un kā darīt turpmāk. Attēls no mācību materiāla kursā "Psiholoģija grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību aprūpē"
Ai, pat, ja neviens šo neizlasīs, tāpat ir lielāka jēga, ka šis materiāls kaut kur ir pieejams, nekā, ja tas nīkst un apklājas ar viruāliem putekļiem manā datorā. Kas zina - varbūt, varbūt tomēr kādam tas noder. Kādam, kuram arī zināšanas ir instruments, lai vairotu labo, lai kāda mamma varētu dot bērnam vienu no labākajām lietām, kas viņai ir - savu pienu. Foto no:Breast Crawl
Praksē ir tikai 2 noteikumi: (1) izdzīvo un (2) mācies. Pārējo izdarīs laiks. Lai kā man gribētos visu varēt izdarīt uzreiz - bez kļūdām, eleganti, realitāte ir piezemēta un neveiklības pilna. Baiļu un šaubu pilna. No nesaprasta jēdziena vai uzdevuma; no manipulācijas, ko nespēšu veikt; no pienākumiem, kuru izpildīšanu pat iztēloties šobrīd nespēju.
Darīt, rēķināties ar kļūdu, iziet cauri pārdzīvojumam, palikt emocionāli dzīvai, mācīties un darīt atkal. Šis nebūt nav viegls uzdevums. Ir vakari, kuros ir tik daudz šaubu, ka gribas mest mieru. Ir rīti, kuri ir tik pilni izmisuma, ka gribas mest mieru. Tad es saku sev: "Mieru tikai mieru", meklēju iedvesmu un turpinu darīt. Palieku dzīva un mācos. Pārējo izdarīs laiks.
Nesakiet man, ka es neizpildīšu prakses prasības. Nesakiet man, ka man tas nemaz nav vajadzīgs. Nesakiet man, ka citiem ar' tās nebūs izpildītas. Jo es tās izpildīšu, man tas ir nepieciešams. Vecmāte ir persona, kurai ir tiesības veikt patstāvīgu profesionālo darbību un speciālista praksi. Prāts man ir, emocionālais briedums arī. Ja vienīgais, kas man trūkst patstāvībai, ir PRASMES - tad jautājums ir tikai "KĀ", nevis "VAI" šīs prasmes apgūšu.
Tā būs viena nakts, kurā es kļūšu slavena kā "vecmātēm-tik-daudz-iztulkojusī-sakonspektējusī-Linda". Ticiet man, tas notiks vienā naktī, un pēkšņi visi uzzinās, cik daudz kastanis.org ir vecmātēm, dūlām, jaunajām māmiņām noderīgas informācijas. Bet pagaidām - klusi, nemanāmi, nelasīti... Pārbaudes darba konspekts kursā “Krūts ēdināšana”. Paul Cezanne, Hortense Breast Feeding Paul, 1872
Bija saruna un zināšanu apmaiņa, mācīšanās un diskusija. Patiesības meklējumi un mēģinājumi rast atbildi uz jautājumu - kāpēc vispār tas ir svarīgi? Vertikāli vai horizontāli tas jaundzimušā kuņģis ir novietots? Horizontāli un pēc tam vertikāli vai otrādi? Mājās prāts spēja nomierināties vien pēc atrastas atbildes. Un arī pēc atbildes - kāpēc ir svarīgi to zināt. Dalos, lai laiks nebūtu velti tērēts un svece zem pūra turēta. Jo grūti atrast lielāku prieku, kā gudras kolēģes - studentes un vecmātes. Ellen M. Chiocca "Advanced Pediatric Assessment, Third Edition" (meklēšanas iespējā rakstām "stomach lies in transverse plane")
12 filozofijas* ārstniecības augu izmantošanā sieviešu aprūpē. Nepārlasījāties - tieši filozofijas! Jo kas gan ir filozofija? Jo kuram gan kā man - filozofijas bakalaurei - nebūt pienācis laiks skaidri un gaiši sev un citiem pateikt, kuras zināšanas(-sophia)mīlu(philo-).
Vienā dienā es un visi kurus es mīlu nomirs. Izņemot mazu cilvēku kopu, ar kuriem kopā būšu pavadījusi pavisam īsu laiku, tik maz kam no teiktā vai darītā būs nozīme. Šī ir Neērtā dzīves patiesība. Viss, ko es domāju vai daru, ir rūpīgi izplānota izvairīšanās no tās. Mēs esam nenozīmīgi visuma putekļi, saskārušies un izgaistoši zili pleķainā veidojumā. Mēs iztēlojamies savu nozīmību. Mēs radām savu jēgu - mēs esam nekas. - Mark Manson Reading Graphics
Kaut kas nav kārtībā ar progesteronu! Pilnīgi noteikti kaut kas nav kārtībā tieši ar progesteronu. Pirms menstruācijām krūtis tik jutīgas. Jau otro mēnesi.
Ir grūti būt kontaktā ar kaut ko svešu. Mēs veidojam un paliekam kontaktā ar svešo/ jauno, to iepazīstot. Svešs mēdz būt biedējošs. Bet zāles pret bailēm ir zinātkāre - vēlme izzināt, iepazīt, izprast (tā dzirdēju Teodoru Zeldinu sakām). Zīmēja: Linda Vītuma (ar kreiso roku)
Šis būs stāsts par jaundzimušo un ūdeni - vai vajag to dot mazulim dzert līdz 6 mēnešu vecumam? Īsā atbilde: “Mēs neatklājām jaunus pierādījumus, kas būtu pretrunā ar pašreiz esošajām starptautiskajām rekomendācijām veselus mazuļus līdz 6 mēnešu vecumam ēdināt tikai ar krūts pienu.” [4., 5.]. Proti - nē, ūdeni jaundzimušajam nevajag dot. Tā ir tikai daļa stāsta. Jo atbilde ir kā zivs - paprasīji, dabūji, apēdi un prasīsi nākamo. Bet makšķere būtu kudiš noderīgāka, un makšķere šajā gadījumā ir prasme atrast atbildi un izvērtēt to.
Ne velti kā titulfoto izvēlēts tieši Ārčibalds Kokreins - vīrs, kurš deva iespēju medicīnai no autoritātēs balstītas kļūt par pierādījumos balstītu. Ārčibalds Kokreins(Archibald Cochrane) - "medicīniskās prakses zinātniskās kritikas dzēlīguma paraugs". [1, 7]
Pastāstīšu stāstu vēlreiz. 3.stāsts. "Grētas Vells Neiespējāmas Dzīves". [..] .. stāsts par māsu un brāli, kurš ir slims un drīz mirs. Abi šie pasaulē vistuvākie radinieki dodas pastaigā. Kāda sieviete, izliekusies pa logu, nikni kliedz. Brālis pagriežas pret dāmu logā un jautā: "Kad jūs bijāt maza meitene, Madam... vai par šādu sievietei jūs sapņojāt kļūt?" .. lūk, jautājums, kas palīdz padomāt - kļūt un būt par tādu sievieti, kādu es izsapņoju, kad biju maza meitene. Kļūt par vecmāti. Kļūt par tādu vecmāti, lai mūža beigās es varētu sev atbildēt: "Jā! Jā, tieši par tādu vecmāti es sapņoju kļūt!". Par tādu, kurā mājo Zināšanas, Talants un Gars.
"No ceļa, kas ir tavs, nevar noiet." - teikums, kuru pēdējo dienu laikā tik bieži esmu teikusi citiem. Teikums, kuru atcerējos, saņemot sev (?!) adresētu apsveikumu starptautiskajā vecmāšu dienā. Teikums, par kuru domāju, lūkojoties plauktā, kurā vairs nav teju NEVIENAS medicīnas grāmatas. Un tomēr kaut kas tajā vēl ir. Raibs, kā cimdi, ko adu.
Drošas atbildes uz jautājumiem par jēgu, par pienākumiem un talantiem. Drošība un aprēķins. Gadījums. Daudz gadījumu. Es iekritu dubļos netīšām un izrādījās, ka tie ir noderīgi - silda un sargā, ir veidojami un nepievērš uzmanību. Ļauj man neatbildēt ne sev, ne citiem uz jautājumu “Kāpēc?”. Kāpēc ir svarīgi sākt atklāt savu “Kāpēc?”? Zelta Budu sevī?
Pirms jebkuras sarunas es pārlasu, pārlasu, pārlasu šo. Pirms sarunas ar bērniem, ar vīru. Pirms sarunas ar tikko dzemdējušu sievieti un puisi-programmētāju. Pirms katras sarunas. Pārlasu un ... piedzīvoju pārsteigumus, kas notiek pēc tam.
Es tagad šo te uzrakstīšu un ļaušu tam te būt. Un nezinu, kurp ceļš mani vedīs. Kad un kā tas notiks. Tik manīgs ir šis "nodoms".. un tik ne-manīgas šaubas, kas to visu apvij.. Lai top! Midwifery Today Bury St. Edmunds, United Kingdom 2014.gada maijā
Skaitļi. Nauda ir skaitļi. Tāli, abstrakti, bezpersoniski. Līdz brīdim, kad par to pretī var iegūt grāmatas un dziju. Nauda ir metrika. Peļņa ir labi, zaudējumi ir slikti. Nauda palīdz izdzīvot. Peļņa ir kā kluss solījums, ka būs arī rītdiena, un tā būs laba. Nauda nomierina. Peļņa iedrošina.
Peļņa ir cerība. Nauda ir ērtība. Ienākumi ir drošība. Bagātība ir brīvība. Pārticība ir tad, kad pietiek. Foto: Livedogsnitka
[..] uzdāvināja. Uzticos viņai. Meklēju mieru, meklēju jēgu, meklēju atbildes uz jautājumiem, kāpēc es esmu te. Kas ir mana jēga. Atbildes nedod mieru. Zūd cerība. Parādās briedums. Parādās cerība. Tapt [..]. Zināt. Izprast jēgu, savas eksistences jēgu. Un tad rodas aizdomas, ka atbildes nav. Vienas un pareizas. Bet tas nerada bezcerību. Savādi.
Īsi par sāpīgām menstruācijām - sūtu piezīmes sev, lai reiz varētu tās atrast interneta dzīlēs, kad radīsies kāds jautājums. Avots: Blackwell, E., A curious herbal, vol. 1: t. 42 (1737) [E. Blackwell]
Jā, es biju "pazudusi". Piedzīvoju rakstīšanas krīzi. Piedzīvoju pārmaiņas - lielas un mazas, fiziskas un domās. Bet sagaidīju, kā pie manis atnāca saturs, ar kuru nevaru nepadalīties. Dūlojoši, vecmātīgi, sievišķīgi maigi - pieskārieni.
We are sisters on a journey, singing now as one Shining through the darkest night. The healing has begun, begun, The healing has begun. Mēs esam viena ceļa māsas, kuras dzied kā viena Mirdzot cauri tumšākajai naktij. Dziedināšanās ir sākusies.
Humble yourself, In the sight of your sister Bend down low and humble yourself, In the sight of your brother Ask him what he knows and Esi pazemīga savas māsas klātbūtnē Zemu paklanies un esi pazemīga, sava brāļa klātbūtnē jautā viņam, ko viņš zina
Var teikt, ka kastanis.org dzīve sākās ar Marsdena Vāgnera iedvesmotu rakstu. Varētu teikt, ka Marsdens Vāgners bija viens no pirmajiem, ko iepazinu vecmātības pasaulē. Marsdens Vāgners bija zivs, kura redzēja ūdeni, kurā peld.
Šajā krikumu & sīkumu apkopojumā praktiski ieteikumi, kā iegūt kalciju no augu izcelsmes produktiem un kas palīdz mazināt aizcietējumus. Foto: What to Expect.
Tie bija 1940-tie gadi, kad Kurtis Mendelsons piedzīvoja un aprakstīja bronhopulmonāru reakciju, kurai sekoja kuņģa satura aspirācija dzemdību laikā. Runājot vienkāršāk, viņš aprakstīja, kā dzemdību laikā kuņģa saturs iekļūst elpceļos. Un "likums" ierobežot ēdiena uzņemšanu dzemdību laikā bija dzimis. Curtis Lester Mendelson, 1913-2002
"Bēdīgi slavens teratogēns" un "nevainīgi apvainots retinols" ir pirmie vārdi, kas nāk pār manām lūpām, kad vairāk kā 6 mēnešus esmu iedziļinājusies nodaļā ar nosaukumu "Teratoloģija un medikamenti, kas ietekmē augli". Foto: Library Love: Research Like A Pro!
Tavas dzemdības raisīsies tieši tā, kā tu tās tagad iztēlojies. Tu esi izvēlējusies, ka dzemdēsi šādā veidā, un tavas dzemdības notiks saskaņā ar tavu izvēli.
Es ticu, ka ir iespējams mācīties no grāmatām un rakstītā vārda. Es ticu, ka ir iespējams mācīties vienatnē, pat neizejot no savām mājām. Tomēr nekad nespēšu aizmirst savu pirmo tikšanos ar vecmāšu skolotāju Elizabeti Deivisu. Tā bija saruna, acu kontakts un klātbūtne, kas pārspēj tūkstošiem lapas pušu simtos grāmatu.
Līdz ar plaukstošām lapām un pavasari, kas atnāk vienmēr, katru gadu 5.maijs ir Starptautiskā Vecmāšu Diena! Diena, kas veltīta sievietei, kura ir bijusi līdzās, kad dzima ikviens no mums, kad dzima mūsu bērni, kad dzima bērni mūsu sievām, māsām, meitām, draudzenēm, klases biedrenēm, kolēģēm, māsīcām, tantēm, krustmātēm, vedeklām, kaimiņienēm.
Biju dzirdējusi par mediķiem, kuri lielu daļu dzīves ir veltījuši, lai pētītu, piemēram, protonu sūkņus. Līdz dienai, kad dūla un vecmāte Līga Giniborga un topoša vecmāte Linda Mātere uzsāka diskusiju par β-endorfīniem, nespēju pat iedomāties, ka arī manu uzmanību varētu piesaistīt viens konkrēts hormons. Bet tā notika.
Šo nodaļu lasīju 3 reizes. Viss bija 3 reizes sarežģītāk, kā parasti. Gluži kā sievietēm, kuras plāno dzemdības pēc ķeizargrieziena, ir jābūt gatavām 3 līdzvērtīgiem scenārijiem, man bija jābūt gatavai atvērt prātu, sirdi un intuīciju (kura man dzīvo vēderā ;), lai patiešām izlasītu visu to, kas ir rakstīts nodaļā “Dzemdības pēc ķeizargrieziena”.
Šis nav bloga ieraksts. Šī ir 2010.gadā rakstīta mācību darba publiskošana. Tapis angliski un arī te lasāms angliski. Bez kopsavilkumiem, izvilkumiem un konspektiem - vai nu tiks izlasīts, vai nē; esmu mierā gan vienā, gan otrā gadījumā. "Pārmaiņu vadība: Viljamsa dzemdniecība kā līdzeklis paradigmas maiņai".
"Stāsti lēnāk, lai varu saprast!", teicu. Viņas acis aiz brillēm iemirdzējās un sejā bija manāms savāds smaids; "Tu arī esi Tinker Bella!", viņa teica. "Kas ir Tinker Bella?", jautāju. "Tinker Bella ir laumiņa, kurai gribas saprast, kā viss darbojas, kurai patīk ķimerēties, izpētīt un salabot lietas." "Tu esi Tinker Bella" nebija jautājums, tā bija fakta konstatācija.
Laikā pirms Ziemassvētkiem cilvēki rakstot vēstules. Īpaši bērni to darot. Viņi rakstot Vecītim. Jo viņi tic! Es arī uzrakstīju vēstuli. Nezināmam saņēmējam. Par atvērtiem datiem Latvijā.
Jau otro gadu atgriežoties Bad Wildbad, varu droši apgalvot - 50.gadu kūrortpilsētai rudenī ir īpašs šarms. Parks, vilciena sliedes pilsētas vidū, it-kā-kristāla lustras un sākumā nedaudz īgni švābi. Jau otro gadu dodos vecmātības svētceļojumā Midwifery Today konferencē.
Reiz dzirdēju kādu sakām: "Onkoloģija - tas ir tik interesanti!". Klausījos un nesapratu, kas gan ar to domāts. Onkoloģija man šķita tikai un vienīgi traģēdija. Traģēdija kāda cilvēka, kādas ģimenes dzīvē. Lasot Viljamsa dzemdniecības nodaļu "Gestācijas trofoblastiskā slimība", jutos kā pa atslēgas caurumu ieskatījusies tur, kur personiska traģēdija mīt kopā ar to neparasto "interesanti" - mehānismu, kā kaut kas (šajā gadījumā slimība) strādā, kā to atklāj un ārstē.
Ojāra Vācieša dzejolī ir vārdi: “Gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš”. Vecmātes kompetence nav nodrošināt medicīnisku aprūpi sievietei, kura piedzīvo ektopisku grūtniecību (tā ir zaļā sadaļa gadā), tomēr viņai ir jāzina, kā atpazīt šādu grūtniecību (viens gada baltais gals) un viņai ir jāspēj būt ar-sievieti (midwyf, literārs tulkojums no Viduslaiku angļu valodas dialekta "with-woman"), sniedzot atbalstu šādas neparastas un sarežģītas pieredzes izdzīvošanā (otrs gada baltais gals).
Kima Klūgere-Bella (Kim Kluger-Bell) raksta: "Ikviens, kurš spēj apzināti izdzīvot jebkura veida sāpes, spēs būt jums līdzās, lai sniegtu atbalstu."
Ikviens? Apzināti izdzīvot sāpes? Spēs būt līdzās? ... Izdzīvot SAVAS sāpes ... Izklausās pēc gara un grūta ceļojuma. Bet varbūt ejot šo ceļu, dzimtu spēja būt līdzās ne vien citiem, bet arī sev - sāpēs, pārdzīvojumos, bailēs un sērās? Varbūt tas ir ceļš ne tikai pie citie, bet arī pie sevis?
Tur bija bērns. Tagad tur ir tukšums. Es esmu mamma, bet vai es vēl joprojām piederu sev? Kam pieder mans ķermenis, kurš visu diennakti dāvā dzīvības ēdienu pavisam nesen no manām miesām nākušam bērnam? ... Vai drīkstu gulēt? Vai mani kāds samīļos? Vai drīkstu raudāt? Vai te kāds līdzās ir?
Vai ir iespējams izskaidrot, ka cieņa pret dzīvību var nesniegt atbildi uz jautājumu, vai esi "par" vai "pret"? Vai ir iespējams noticēt, ka sāpes par zaudējumu nav saistītas ar to, vai esi "par" vai "pret"? Ja nevar atbildēt, vai esi "par" vai "pret", iestājas klusums. ... Mēms klusums ... Par mēmiem zaudējumiem.
Viņas nāk pāros - grāmatas un tēmas. Reizēm arī notikumi. Viens pagrūž, otrs izvelk. Viens nomāc, otrs nomierina. Par vienu un to pašu, bet tik dažādi.
Nav noslēpums, ka pēcdzemdību aprūpe Latvijā šobrīd vēl ir "pelēkajā zonā" - tikai retā sieviete saņem gan emocionāli, gan medicīniski pilnvērtīgu aprūpi pēc dzemdībām. Tāpat nav noslēpums, ka dažādu saslimšanu skaits sievietēm pirmajā gadā pēc dzemdībām ir pārsteidzoši augsts1.
Vairāk kā 200 antigēniski atšķirīgi vīrusi izraisa biežākās saaukstēšanās, faringītus, laringītus, bronhītus un pneimonijas. Rinovīruss, koronavīruss un adenovīruss ir biežākie saaukstēšanās izraisītāji. Lūk, īss literatūras apskats par tēmu "Saaukstēšanās grūtniecības laikā".
Ilgi nevaru šādiem darbiem pieķerties. Arī kad rakstu, nespēju noticēt, ka to tiešām daru. Kad esmu uzrakstījusi, skatos un brīnos - vai tiešām to izdarīju es? Un tā ar vien no jauna pie kārtējā aprūpes plāna vai gadījuma analīzes sēžos kā pie baltas lapas, ar tukšu galvu un lērumu grāmatu.
- Šodien spēlēsim dakteros, teica Karla. - Kā? Es domāju, ka šodien ir diena, kad mēs spēlēsim skolās! - izmisumā izsaucās Kate. - Nē, šodien tu būsi slima, un es tevi dakterēšu, - Karlas apņemšanās izklausījās nelokāma.
Pat, ja reizēm šķiet, ka likumi mūs ierobežo, tie patiesībā var būt mūsu labākais draugs un sargātājs. Lai likumi kļūtu par sargātājiem un sabiedrotajiem, tie ir jāzina un jāievēro. Ja likumi ir nepilnīgi, pretrunīgi vai novecojuši - tie ir jāmaina ;)
Ir zināšanas, kas ir mūsos, pat ja mēs tās līdz galam neapjaušam. Ēšana, atvieglošanās, gulēšana, mīlēšanās, dzemdēšana. Mūsos ir arī zināšanas par intīmo higiēnu - mēs intuitīvi nojaušam, kā tā lieta darāma. Un darām to saprātīgi, ja vien ļaujamies iekšējai sajūtai.
Tu gribi iestādīt koku. Patiesībā tu to esi gribējis jau sen, kopš bērnības tā sajūta ir bijusi tevī. Bet nu varētu teikt, ka laiks ir pienācis. Tu esi izaudzis, nostabilizējies savā dzīvē, tev ir māja, kurā dzīvo tu un dzīvos tavi pēcnācēji; tev ir vieta, kur koku stādīt; kur tas varēs netraucēti augt, priecēt tevi un dot augļus vēl labu laiku pēc tam, kad tevis nebūs.
Varētu mēģināt uzrakstīt kādu atziņu, kādu "pērli", ar kuras palīdzību es cerētu lasītāju ieinteresēt ieskatīties divu lapaspušu patstāvīgajos darbos "Stājas novērtējums" un "Kēgeļa vingrinājumi". Bet...
Reiz kāda topošā dūla man mēģināja stāstīt par drošo piesaisti. Tā bija lomu spēle, kuras laikā dūlas uzdevums bija atrast veidu, kā topošai māmiņai nodot zināšanas par to, kas ir drošā piesaiste, kā tā veidojas pirmajās stundās pēc dzemdībām un kāpēc tā ir tik nozīmīga. Tā bija izmisuma pilna saruna, kuras laikā viena sieviete mēģināja dalīties ar zināšanām, kuras otra sieviete nespēja pat uzklausīt.
Ideja, tēzes, skaidra doma, ko vēlos pateikt. Tad... klusums. Vairs nespēju pateikt ne vārda. Nespēju rakstīt. Tādi raksti manā galvā krājas ar vien vairāk. Šis būs viens no tādiem - ilgi neuzrakstīts raksts. Par kokiem ar zariem un kokiem ar saknēm.
Viņa lasīja kāda cilvēka atmiņas par miljoniem bojā gājušo, lai uzdrīkstētos pietuvoties savām sērām. Es lasīju viņas stāstu par divu nedēļu vecumā mirušu pirmo bērnu, lai uzdrīkstētos uzrunāt savas sēras. Kaut kas savāds notiek brīdī, kad apjaut, ka neesi viens. Tad durvis, aiz kurām gadiem ilgi ir dusējušas lielas sāpes, paveras. Un kaut kas notiek. Kaut kas sākas. Kaut kas, kam ejot cauri, negribas būt vienam. Gribas būt kopā ar kādu. Gribas sajust tuvumu, atbalstu.
Mūsdienās arvien ierastāk, ka sievietei atbalstu dzemdībās sniedz bērna tētis, tomēr laiku pa laikam sieviete izvēlas, lai viņai šajā svarīgajā notikumā klāt ir māsa, mamma vai draudzene. Savā ziņā šķiet – būt klāt ir vienkārši, jo ne jau man būs jādzemdē. Tomēr būt līdzās tik svarīgā notikumā ir īpašāk nekā apciemot māmiņu slimnīcā pēc dzemdībām. Var atbalstīt un palīdzēt tuvai sievietei, iespējams, viņas pirmajās dzemdībās. Tas ir īpašs notikums – jāsaskaras ar kaut ko nezināmu, līdz galam neizprastu, un to vēl papildina slimnīcas atmosfēra. Ir liela māksla dzemdību laikā neaizmirst, ka acu priekšā notiek brīnums – pasaulē nāk jauna dzīvība.
Ilgi gaidīta, cerēta un lolota, mana pirmā pirmsdzemdību aprūpe, zinošas un vērīgas skolotājas uzraudzībā, ir sākusies. Katra reize ir kā pārbaudījums, patiess izaicinājums. Katrā vizītē varu pārliecināties, cik tukša un dūmakaina kļūst mana galva, kad saņemu īstu jautājumu no īsta cilvēka klātienē bez iespējas paslēpties aiz grāmatām un bez iespējas "paņemt laiku", lai padomātu, ko reizēm mēdzu darīt pat vairāku dienu garumā. Salīdzinājumā ar to, kā tas notiek pa īstam, nodaļas "Pirmsdzemdību aprūpe" lasīšana tādi bērna šļupsti vien šķita ;) Tomēr nenoliegšu - lasīju ar baudu :))
Es ilgi domāju un izlēmu būt drosmīga un padalīties, kā es jutos, lasot grāmatu "Piedzimt bez vardarbības". Jā, es pati šo grāmatu tulkoju. Un, nu, pēc 2 gadiem izlēmu to vēlreiz izlasīt. Tas bija grūti, jo man tiešām bija grūti būt tik dziļi sevī.
Pēdējā laikā ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet pasaulē aktualizēta tēma ir milzīgais veikto ķeizargrieziena operāciju skaits. Paralēli runām par “medicīnas biznesu”, tiek pētīti dažādi faktori, kas dabīgu dzemdību procesu var ietekmēt nelabvēlīgi, radot mazuļa un/vai sievietes dzīvībai bīstamu situāciju. Viena no tēmām saistībā ar šo – sievietes iepriekšēja seksuālas vardarbības pieredze jebkurā vecumā, ko iespējams pati sieviete atcerās, taču kaunās par to kādam stāstīt, bet iespējams, ka “neatcerās”, jo viņas psihe pašaizsardzības nolūkos ir izvēlējusies šo atmiņu padarīt par apziņai nepieejamu. Nereti tieši dzemdības ir brīdis, kad iepriekš nospiestā atmiņa spēcīgi saslēdzas ar tagadnes situāciju, tādējādi sākot darboties pret sievieti un viņas bērnu.
"Man ir varikozes vēnas", teica grūtniece. "Velc stingrās zeķes", teica dūla. "Vai es vēl kaut ko varu darīt, lai sev palīdzētu", vaicāja grūtniece. "Es īpaši daudz par to neko nezinu; zinu vienīgi, ka arī dzemdēt Tev vajadzēs zeķēs", atbildēja dūla. "Es to nedarīšu", stingri noteica grūtniece. (Klusums). "Vai tas ir bīstami?", jautāja grūtniece. "Es neko daudz par to nezinu...", atbildēja dūla. (Klusums).
Pavasara gaidās ir pagājusi dūlu informācijas diena. Mācības sāks jauns dūlu kurss. Līdzās vecmātei, kura piedzīvo bērniņa nākšanu pasaulē, nu, būs arī dūla, kura atbalstīs māmiņas piedzimšanu. Šis ir pirmais solis māmiņai draudzīgas aprūpes nodrošināšanā. Ceļojums ir sācies. Pati sev esmu devusi 40 gadus, lai piedzīvotu to, ka Latvijā māmiņai draudzīga aprūpe ir kļuvusi par normu. Pozitīvu normu.
Atzīstos, es gaidu to dienu, kad pie manis atnāks sieviete un teiks: "Plānoju bērniņu. Gribētu par to aprunāties". Tas būs brīdis, kurā man vēl nevajadzēs drudžaini turēties pie ministru kabineta noteikumiem, kas reglamentē grūtnieču aprūpi (MK Nr.611). Tas būs brīdis, kas man būs dāvāts, lai ... noskaidrotu visus riska faktorus, kas varētu būt saistīti ar māti un plānoto augli? ... Vai tiešām šis brīdis man būs dāvāts šādam mērķim? Vai tiešām tikai šādam mērķim?
Saka, ka apetīte rodas ēdot. Šķiet, šis teiciens attiecas ne tikai uz punci un ēdienu, bet arī uz prātu un grāmatām. Iepazīstieties - Viljamsa ginekoloģija (1.redakcija).
Kreiceni nevarot nosist, pat ja ļoti stipri atvēzējas. Un Viljamsa dzemdniecību nevar izlasīt vienā gadā, pat ja kādam to apsola. Viena nodaļā nedēļā izrādījās pārāk ambiciozs mērķis. Tomēr tas nav mazinājis manu drosmi un apņemšanos turpināt piedzīvojumiem bagāto ceļojumu dzemdniecība pasaulē.
Pirms dažām dienām piedzīvoju divus notikumus, kas atgrieza manī drosmi turpināt iesākto - dalīties ar informāciju no grāmatas "Viljamsa dzemdniecība". 16-gadīgas meitenes mamma meklēja dūlas atbalstu savas meitas dzemdībām un 33 gadus veca sieviete, kura, neskatoties uz savā dzīvē pieredzēto stereotipu vadīto attieksmi pret sevi, meklēja dūlas atbalstu, lai sagatavotos dzemdībām, kurās viņa un viņas meitiņa varētu piedzīvot cieņas un iejūtības pilnu attieksmi. Ja reiz dūlas ir atradušas vietu Latvijā, gan jau pienāks laiks, kad arī "Viljamsa dzemdniecība" nebūs vien divu traku sieviešu apsēstības izpausme. Tāpēc turpinu - "Mātes fiziloģija".
Zināmi un nezināmi fakti mijas viscaur nodaļai "Augļa augšana un attīstība". Fizioloģiskā procesa pārzināšana līdz pat sīkākai detaļai ir tas, kas vecmāti varētu padarīt par speciālisti fizioloģiskas grūtniecības norisē. Un reizēm tieši detaļas un sīkumi ir tie, kas šķir fizioloģiju (normu) no patoloģijas.
Mani nebiedē vārdi zigota, morula, blastocista. Es pat zinu, kā katrs no tiem izskatās. Mani nebiedē pat vārds sincitiotrofoblasts. Tā vien šķiet, ka tas ir tikai un vienīgi pieraduma jautājums - jo vairāk lasa, jo vairāk skaidrības rodas. To gan nevar teikt par visu nodaļā "Implantācija, embrioģenēze un placentas attīstība" rakstīto. Šī nodaļa kopumā man vēl būtu jālasa desmitiem reižu, lai tās saturs mani "nebiedētu" un lai katrs vārds būtu piepildīts ar jēgu un vizuālu tēlu.
Vecāki, bet jo īpaši mammas, kas piedzīvo sava bērna biežu atteikšanos no ēdiena, velta sev daudz atklātu vai slēptu pašpārmetumu. Ja tiem vēl pievienojas apkārtējo neizpratne, padomi un aizrādījumi par to, cik “nabaga bērniņš ir izkrities”, un ka kaut kas taču jādara, jo tā jau bērns neaugs un neattīstīsies, mammas mēdz būt jau tuvu izmisumam. Dažas labprātāk arī vairs neapmeklētu bērna ārstu, jo katru reizi drebošu sirdi skatīties uz svariem un gaidīt ārsta spriedumu, kas tulkojumā no ārsta valodas mammas valodā viņai nozīmē diagnozi “laba” vai “slikta” mamma, mēdz būt mokoši.
Loloju domu par Viljamsa dzemdniecības tulkojuma izdošanu latviešu valodā. Bet kam tas vajadzīgs? Jebkurš pamatojums manī uzjunda "bleeding heart" sajūtu - Term used for people perceived as excessively compassionate but naïve (jēdziens, kas tiek izmantots, lai raksturotu cilvēkus, kuri ir ārkārtīgi līdzjūtīgi, bet naivi).
Labāk vienreiz redzēt, nekā daudzkārt dzirdēt. Teiciens, kas bieži tiek minēts, kad runājam par ceļošanu, vistiešākajā mērā attiecas arī uz nodaļu "Mātes anatomija". Neviens attēls, nemaz nerunājot par aprakstiem, nelīdzinās tam, kas paliek atmiņā, kad kaut kas no grāmatā aprakstītā tiek ieraudzīts ar acīm, sajusts ar pirkstu galiem.
"Reiz dzīvoja..." - tā parasti sākas pasakas. "Saskaņā ar Oksfordas angļu valodas vārdnīcu vārds "dzemdniecība" tiek definēts kā "medicīnas nozare, kas nodarbojas ar dzemdībām un mātes aprūpi pirms un pēc bērna piedzimšanas," - tā sākas grāmata, kuras lasīšanas ceļojumā esmu jau devīto mēnesi. Lasu Viljamsa dzemdniecību lapu pa lapai, un beidzot esmu tikusi līdz 1.nodaļai "Vispārējs dzemdniecības apskats".
[Prenatāls] - pirms dzemdību. [Auglis] - nedzimis mazulis. [Terapija] ... ilūzija, ko lolojam sevī cerībā "sniegt pienācīgu padomu un optimizēt rezultātus" gadījumā, ja atklājam, ka vēl nedzimušajam mazulim ir kāda strukturāla vai funkcionāla anomālija jeb iedzimts defekts.
Grūtnieces šo nodaļu var nelasīt, jo sievietes sajūtas par sava bērna labsajūtu pat pēc zinātnieku atziņām ir līdzvērtīgas rādītājiem, ko mediķi iegūst ar instrumentiem un dažādiem testiem. Vienīgi tad, ja sieviete jūtas satraukta pēc vecmātes vai ārsta apmeklējuma, nodaļā "Pirmsdzemdību novērtēšana" var rast atbildes uz jautājumiem par augļa kustībām, sirdstoņu pierakstu un augļūdens daudzumu.
"... Un tā viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam." Tie ir vārdi, kurus noteikti gribas pateikt pēc tam, kad esmu izlasījusi nodaļu "Daudzaugļu grūtniecība". Vairāk gan tāpēc, lai mierinātu sevi par to, cik ne-vienkāršu ceļu iet sievietes, kuras gaida vairāk kā vienu mazuli vienlaicīgi, un mazuļi, kuriem jau no pirmās dzīves dienas jāmācās dalīties it visā ar kādu citu.
Dzemdniecība ir "asiņaina" medicīnas nozare un nāve noasiņošanas rezultātā vēl aizvien ir galvenais māšu mirstībs cēlonis... Tie ir fakti, kas, iespējams, mani mudināja konspektu par nodaļu "Asiņošana dzemdniecībā" veidot izvērstāku. Bet varbūt izvērstajam konspektam ir kāds cits - slēpts iemesls ... man vienkārši trūkst praktiskas pieredzes, lai jēdzīgi piedalītos sarunā par izlasīto. Līdz šim uzkrātā pieredze ir "beigusies"...
Es zinu, ka ir sapņi, kas piepildās. Arī daži mani sapņi ir piepildījušies, pat ja tos neesmu realizējusi pati. Bet šoreiz ne par to. Šoreiz par sapni, kura piepildīšanās dāvā iespēju vecākiem nēsāt savus mazuļus tuvu sirdij - par bērnu nēšanas skolu Latvijā.
Nodaļa ar nosaukumu "Labi, kamēr viss labi". Nodaļa ar nosaukumu "Izlasi, pirms izvēlies ķeizargriezienu". Nodaļa ar nosakumu "Man nerūp jūsu jūtas, mani interesē vien jūsu slimības". Nodaļa... par pēcdzemdību infekcijām.
Par visu pēc kārtas: 1) Ķeizargrieziens ir viena no lielākajām vēdera operācijām; 2) Histerektomija ir dzemdes izņemšana; 3) Nodaļā ir daudz, daudz faktu, bet ķeizargrieziena un pēcdzemdību histerektomijas kontekstā daudz būtu jārunā arī par šo operāciju psiholoģiski-emocionālajiem aspektiem. Taču par to šoreiz ne vārda - varbūt kādu citu reizi.
Apmēram pirms gada iztulkoju grāmatu "Piedzimt bez vardarbības", ko darīju sava trešā bērna gaidīšanas laikā. Un šķita tikai pašsaprotami, ka nākamā grāmata, ko tulkošu, būs par jaundzimušajiem - par viņu pirmajām dzīves stundām, dienām, mēnešiem. Bija pat tāds plāns. Plāns..., kas nepiepildījās. Izrādījās, ka man bija vajadzīgs gandrīz gads, lai šo grāmatu kaut vai tikai izlasītu.
Ir tāds teiciens - tikai muļķi nemaina savu viedokli. Un Amerikas dzemdību speciālistu un ginekologu kolēģija pilnīgi noteikti nav muļķi. Pat, ja pirms kāda laika tika pausts uzskats, ka iegurņa priekšguļas gadījumā (kad mazulis mammas puncī atrodas ar dupsi uz leju), vajadzētu veikt ķeizargriezienu, šobrīd kolēģija savā atzinumā Nr.340 (2006) ir noteikusi, ka "lēmums par dzemdību veidu ir atkarīgs no veselības aprūpes sniedzēja pieredzes".
Esot stāvoklī ar otro bērnu, vienu brīdi lasīju skumīgas grāmatas. Izlasīju S.Kinga "Zaļā jūdze", tad izdzīvoju D.M.Merkas "Ziemas bērni". Nākamās grāmatas izvēlē svārstījos starp S.Rušdi "Niknums" un "Psihiatrijas rokasgrāmatu māsām". Tuvinieki pauda bažas par manu attieksmi pret pašas emocionālo stāvokli. Nu, labi, nodomāju - Rušdi nelasīšu. Un paņēmu "Psihiatrijas rokasgrāmatu māsām". Lai cik tas arī savādi neizklausītos, tieši šī grāmata mani it kā "izrāva" no skumjām, kurās biju ieslīgusi. Līdzīgi kā nodaļa "Stangu un vakuuma ekstrakcijas izmantošana dzemdībās" ir remdinājusi dusmas, kas kūsāja manī pēc iepriekšējās nodaļas izlasīšanas.
Būs grūti paskaidrot, kāpēc, bet pēc šīs nodaļas izlasīšanas krietnu laiku biju varen nikna. Tik nikna, ka nespēju pat noformulēt domas, sajūtas, iegūtās atziņas. Kad sapratu, ka niknums neatkāpjas, nolēmu tomēr sākt rakstīt, lai arī īsta plāna manā galvā nav vēl joprojām. Tātad - tēma ir dzemdību izraisīšana un stimulēšana jeb kas tiek darīts, ja dzemdības nesākas un nenorit, kā "plānots".
Kļūstu nedaudz tramīga, apzinoties, ka katra nākamā nodaļa būs ar vien "patoloģiskāka". Bailīgi? Laikam jau. Tomēr izlasot nodaļu līdz galam, bailes kaut kur izplēnējušas. Palikusi vien atziņa, ka tieši zināšanas ir tās, kas vairo manu drosmi un iekšējo līdzsvaru. Zināšanas ne tikai par to, "kas tik vien var notikt", bet arī par to, "ko tik cilvēki nav izdomājuši, lai tiktu ar to galā".
Kad bērns ir mazs, nav brīnums, ja kādu nakti nākas pavadīt nomodā. Sen nebiju piedzīvojusi tādu nakti. Un te... Ufff... Visa nakts. Ir skaidrs, ka kaut kas ir noticis. Zobi? Kaut kas ieēsts? Varbūt tas bērns vienkārši ir izlaists? Bet varbūt... Pag... Hmm... Varbūt pie vainas ir klepus sīrups, ko vakar dzēru?
Nu jau vairāk kā pirms gada pirmo reizi savā blogā pieminēju M.Odēna kungu. Toreiz tapa ieraksts "Kad francūzis runāja angliski...". Laiks ir gājis uz priekšu, un arī es neesmu slinkojusi ;) Pievienoju rakstā pieminētās filmiņas, bet nu jau ar manis radītiem subtitriem latviešu valodā.
Par ko gan vēl var runāt, kad bērns jau ir piedzimis? Izrādās - tēmu loks ir varen plašs. Par anatomiskajiem, fizioloģiskajiem un klīniskajiem aspektiem. Par krūtīm un laktāciju. Par mātes aprūpi. Par sievietes dzīvi mājās pēc bērna piedzimšanas. Tas viss - par pēcdzemdību periodu.
Medicīnā daudzas lietas ir jāmācās no galvas. Bet ir dažas, kuras ne vien ir jāmācās, bet arī jāzinano galvas. Viena no tādām - jaundzimušā reanimācija. Kāpēc nodaļu ar nosaukumu "Jaundzimis bērns" esmu patvaļīgi sašaurinājusi līdz reanimācijai? Varbūt tāpēc, ka tas, manuprāt, ir kritiskākais, kur mums kā aprūpētājiem tiešām ir jāiesaistās. Citos gadījumos, iespējams, labākais, ko varam darīt - netraucēt.
Kurš gan nav dzirdējis apgalvojumu: "Labojot zobus, jūs taču izmantojat anestēziju. Kāpēc gan dzemdējot vajadzētu ciest sāpes?". It kā nevainīgs, tomēr kļūdains apgalvojums. Apgalvojums ar "grūti pieķeramu" kļūdu, ko formālajā loģikā sauc par terminu četrkāršošanu, kad apslēptā veidā viens un tas pats vārds tiek lietots divās dažādās nozīmēs. Šajā gadījumā āķis slēpjas vārdā "sāpes", kur vienas ir "slima zoba sāpes", otras, savukārt, ir "radību sāpes". Par (vai drīzāk - pret) sāpēm ir stāsts nodaļā ar nosaukumu "Analgēzija un anestēzija"
Atzīsots - mani iedvesmo jautājumi! Esmu to varā. Līdz ko pamanu, ka kāds man uzdod jautājumu, nespēju atturēties uz to atbildēt :D Tā tas notika arī šodien - saņēmu jautājumu par grūtniecību, veģetārismu un vitamīnu B12. Pāris stundas - un, lūk, mana atbilde.
Novērtēšana - skan daudzsološi. Īpaši, ja runājam par tik "brīnumainu" notikumu kā dzemdības. Interesanti, kā gan varam "novērtēt" dzemdību gaitu? Neskatoties uz nodaļas nosaukumu, kas, iespējams, rosina uz cerībām par dažādiem paņēmieniem, rīkiem un metodēm, tās saturs galvenokārt veltīts vēl nedzimušā bērna (saukta par "augli") sirdstoņu pieraksta interpretēšanai.
Ir vairāki iemesli, kāpēc man patīk grāmatas. Lasot es pati izvēlos tempu, kādā apgūstu jaunas lietas, pati izvēlos, kad lasīt un kad grāmatu likt nost. Un lasot man ir iespēja iztēloties un piedzīvot brīnumainas lietas - kā palēninātā filmā ieraudzīt lietas, kuras dzīvē notiek mikro līmenī neaptveramā ātrumā. Tieši to es piedzīvoju, lasot nodaļu par dzemdību fizioloģiju.
Šīs divas nedēļas man bija iespēja pārliecināties, ka ir grāmatas, kurām katra jauna redakcija ir kā jauna piedzimšana. Ja kāds domā - 21.redakcija... 23.redakcija... Kāda gan atšķirība?! To, nu, es varu apgalvot droši - atšķirība ir MILZĪGA.Vēlreiz pārlasīju jau izlasīto nodaļu par normālām dzemdībām un piedzimšanu. Un ne velti.
Normālās dzemdības un piedzimšana - tāds nosaukums ir dots nodaļai, ar kuru sāku Williams Obstetrics (WO) 21.redakcijas lasījumu. Mēģinot atrast, kāds numurs šai nodaļai ir iedalīts 23.redakcijā, atklāju, ka tajā šī nodaļa virsrakstā ir zaudējusi tik neviennozīmīgo vārdu “normālas”. Tas man šķita pieminēšanas vērts. Turpinājumā sniedzu savu atskaiti par izlasīto.
Noslēgumam tuvojas mana bloga pirmais dzīves gads. 17.02.2009 bija diena, kad adresē www.kastanis.org tapa pirmais ieraksts. Šī gada laikā ir daudz piedzīvots, daudz padarīts. Iztulkotas un izdotas grāmatas. Nodibināta Latvijas Dūlu Apvienība. Daudz jauna apgūts un par to saņemti apliecinājumi sertifikātu izskatā. Par visu padarīto un piedzīvoto, lai runā līdzšinējie bloga ieraksti. Tagad pasludinu - liekam jaunu bildi iekšā!
Varbūt arī jums ir gadījies novērot kādu likumsakarību - kad sākat
interesēties par kādu tēmu, tā vien šķiet, ka pasaule ir pilnum pilna
ar zināšanām par šo tēmu, un tās visas it kā pavērš skatu jūsu
virzienā. Kaut ko līdzīgu izjutu pēdējās dienās, kad savu uzmanību biju
pievērsusi informācijai par ārstniecības augiem.
Ja kāds man jautā, kas ir dūla, es saku – dūla ir ATBALSTS. Tas ir atbalsts grūtniecības laikā, dzemdībās un laikā, kad mazulis ir piedzimis. Dūla ir informatīvs atbalsts, gaidot mazuli, emocionāls un fizisks atbalsts, laižot viņu pasaulē un praktisks atbalsts, kad māmiņa un bērns ir satikušies. Bet, ko es atbildu, ja kāds man jautā, kas ir atbalsts? Atbildi pavisam nesen atradu kādās anonīmās dzejas rindās, kas lasāmas vecākās starptautiskās dūlu organizācijas DONA publiski pieejamos materiālos.
Mazulis ir piedzimis. Esmu kļuvusi citāda. Izskatos citādāk. Jūtos citādāk. Nekas vairs nav tā, kā bija līdz šim. Esmu izvēles priekšā – mēģināt pieņemt jauno vai censties, cik vien ātri iespējams, atgūt veco? Un kas gan man var palīdzēt? Varbūt stingrās pēcdzemdību bikses vai josta? Varbūt... Vismaz pirmajās dienas pēc dzemdībām...
Pēc dabas esmu strukturēta - mīlu kārtību, domas cenšos izklāstīt skaidri, plānoju savu laiku un lietas turu tām paredzētajās vietās. Bet dzīve ir dzīve. Tajā maz kas ir strukturēts, labi organizēts un paredzams. Tāpēc nav brīnums, ka ir dienas, kurās dzīvošanas pārtop IZ-dzīvošanā.
(saīsināta raksta versija publicēta 2009.gada oktobra žurnālā "Mans Mazais"). Raksta autore - VITA KALNIŅA, psiholoģe, ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra «Līna» vadītāja. Vēl joprojām populāra diagnoze, ko raudošiem
mazuļiem viņu pirmajos trīs dzīves mēnešos piespriež gan vecāki, radi, draugi
un arī ārsti – vedersāpes jeb kolikas.
Man ir trīs bērni. Trīs reizes esmu dzemdējusi. Visas reizes – ātri, viegli, ar baudu. Tāpēc man nevajadzētu brīnīties, kad kāds man palūdz uzrakstīt – kāpēc man nav bail no dzemdībām. Tomēr es brīnos...
Tuvojoties septembrim, jūtu sevī vēlmi padalīties ar kādas vērtīgas lekcijas pierakstiem. Vasaras vidū, uzreiz pēc 2.Māsu un vecmāšu kongresa, biedrībā "Ģimenes Šūpulis" notika 2 dienu lekcija par ūdens dzemdībām un placentu. Lekciju vadīja pasaulē pazīstama vecmāte Kornēlija Enninga.
Ir kāda zeme, kurā valsts līmenī ir definēts grūtnieču, dzemdētāju un nedēļnieču (sieviete pēcdzemdību periodā) aprūpes mērķis. Un tas ir: veselīgs bērns veselīgas, neievainotas, laimīgas māmiņas rokās. Un šajā valstī cilvēki tic, ka vislabākais veids, kā to panākt, ir dabiskas dzemdības. Te tad arī rodas jautājums – kas ir dabiskas dzemdības?
Man patīk lasīt. Cik vien man ir tāda iespēja, es arī lasu. Mācoties par vecmāti, manā redzes lokā parādījās kāds lērums grāmatu par grūtniecību un dzemdību tēmu. Lasu vienu grāmatu. Lasu nākamo. Vēl nākamo. Un vienā brīdī pamanu, ka ir kāda grāmata, uz kuru ar vien ir kāda norāde. Nu, ja reiz tik daudzi uz šo grāmatu atsaucas, man ilgi sevi nav jāpierunā – pasūtu šo grāmatu un ar nepacietību gaidu, kad to saņemšu. Tā diena ir klāt. No iepakojuma izsaiņoju grāmatu Frederiks Leboijē “Piedzimt bez vardarbības”.
Esmu sastapusi daudz dažādu cilvēku. Un viens no tādiem cilvēkiem ir kāda brīnišķīga fizioterapeite. Zinājām viena otru jau sen, bet ciešāka sadarbība mums izveidojās pirms vairāk kā 5 gadiem, kad viņa vingroja ar maniem bērniem. Bobota vingrošana - brīnišķīga un attīstoša nodarbe. Nu, klāt ir mans trešais mazulis. Apņēmības pilna zvanu savai paziņai. Un saņemu atteikumu - VESELI BĒRNI IR JĀLIEK MIERĀ! Aizdomājos...
Turi mani cieši klāt. Baro mani tikai ar savu pienu. Nekad no manis nešķiries. Tie ir vārdi, ko mazs ķengurēns būtu teicis savai māmiņai. Tie ir vārdi, kuros ķenguru māmiņa ieklausās. Tie ir vārdi, kurus priekšlaikus dzimis bērniņš teiktu savai māmiņai. Tie ir vārdi, kuros šī māmiņa ieklausīsies. Mazā cilvēka māmaiņai tikai vajag daudz vairāk atbalsta, lai tam noticētu un to izdarītu. Un te būs kaut kas, ko pārlasīt, kad šķiet, ka nevar saprast, no kura gala ķerties klāt, kad ģimenē ir ieradies mazs ķengurēns - priekšlaikus dzimis bērniņš.
Ar ko apdraudēsim bērnu? Ar nelielu devu medikamentu mātes pienā, kurš, iespējams, caur mazuļa kuņģi nemaz neuzsūcas? Vai ar piena maisījumu, kas, lai arī kā mēs to negribētu atzīt, nav pietiekami labs uzturs mazajam? Lai pieņemtu lēmumu, nenāktu par ļaunu kādas papildus zināšanas šajā jautājumā.
Man garšo franču ēdieni. Ar interesi dzeru franču vīnus. Un franču valoda manās ausīs skan kā mūzika. Tomēr tā vien šķiet, ka francūži nebeidz mani pārsteigt. Vispirms Leboijē un tagad Odēns. Spēju vien lasīt, klausīties un brīnīties, cik daudz vieduma var būt vienā vīrietī - dzemdību speciālistā.
Mēs esam maza tauta, kura runā savā mēlē. Mēs dzīvojam zemē, kas atrodas pasaules nostūrī. Mēs mācāmies vai strādājam par vecmātēm, ko mūsu zemē dara vien pāris simti. Kur gan lai mēs - latviski runājošie, pasaules nostūrī dzīvojošie - gūstam informāciju par tik savdabīgu nodarbi kā bērnu pieņemšana? Grozies kā gribi - bez svešvalodas zināšanām neiztikt... Būs vien jākustina savs prāts un mute svešā mēlē!
VIŅA atnāca un teica, ka vēlas dzemdēt dabiski. VIŅA teica, ka vēlas dabiskas dzemdības. Lai ko arī VIŅA ar to saprastu, tieši vārds "dabisks" bija tas, kas nāca pār VIŅAS lūpām. Vai tiešām to ir tik grūti saprast? Vai tiešām ir tik grūti turēties pretim kārdinājumam un neizmantot viņas nezināšanu, lai ar viltu iejauktos dabiskā dzemdību gaitā?
Vēl nebiju gaidībās, kad katru reizi, ejot garām šūpuļtīklu veikalam, skatījos uz lielajiem lakatiem, kuros bērns ir pievīstīts pie māmiņas. Skatījos un domāju, cik ļoti es vēlos to sajūtu, ko dod vienas mazas sirsniņas tuvums. Tagad man ir tāda viena maza sirsniņa. Un ir arī lakats, kura īstais vārds ir slings.
(raksts publicēts portāla Māmiņu Klubs 8-14.jūlija E-Žurnālā) Izrādās dzemdībās var piedalīties ne tikai vecmāte vai ārsts. Arī Latvijā arvien populārāka kļūst dūlu kustība. Kas viņa ir? Kāpēc dzemdējošai sievietei ir vajadzīga dūla?
Dūla ir draudzene? Dūla nāk līdzi uz dzemdībām? Dūla kaut kā palīdz grūtniecēm, dzemdētājām un jaunajām māmiņām? Uz visiem šiem jautājumiem var atbildēt - "Jā" un "Nē". Bet kādas tad ir manas atbildes un ceļi, kā tās meklēju?
Viss sākās ar vienu vārdu - cieņa. Tam sekoja ilgs pārdomu brīdis, ilgs klusuma brīdis. Brīdis, kurā nespēju vairs pateikt ne vārda, lai atbildētu uz jautājumu, kāpēc ES vēlos būt DŪLA. Daļēji jau būdama ceļa uz radību zemi "LaborLand", uzrakstīju šo...
Tādā mitrā un vējainā laikā, kāds ir šobrīd, īpaši aktīvas mēdz kļūt pašas mazākās zemeslodes radības - baktērijas, mikrobi, vīrusi. Kādi viņi izskatās, ko viņi dara un kāda ir viņu daba - par to varat lasīt pievienotajos materiālos.
Ja kāds būs ļoti steidzīgs, viņš var ierasties pie mums jau pēc 2 nedēļām. Ja kāds pavisam nesteigsies, pie mums viņš būs klāt pēc 7 nedēļām. Jo dienas, jo vairāk izjūtu, cik ātri skrien laiks. Un arī mans mazuļa gaidīšanas laiks tuvojas beigām. Tik pat ātri, kā pārzied ābeles. Tik pat ātri, kā nozied ceriņi. Kad nozied ceriņi - sākas vasara. Kad mazuļa gaidīšana tuvojas beigām - dzimst bērns.
Jums ir pārāk augsts asinsspiediens. Jums tūlīt būs beigušies visi augļūdeņi. Izlemiet pati - taisīt ķeizargriezienu vai nē. Tā ir mūsu katra atbildība, kas ar mums notiek un kas ar mums tiek darīts, kas tiek darīts ar mūsu miesu, ar mūsu bērnu. Bet, kā gan mēs varam zināt, kāds lēmums mums būtu jāpieņem, ja neesam mediķi?
Atkārtošos, tomēr atgādināšu - esmu veģetāriete (neēdu gaļu). Šobrīd esmu arī grūtniece un vēl joprojām neēdu gaļu. Kāds varētu būt tipiskais scenārijis pie šādiem nosacījumiem? Drrrrr........bums. Mans hemoglobīna līmenis sāk kristies. Kas no tā? Un ko darīt?
Dzīvē viss notiek kā virpulī. Ejam, skrienam, darām, lasām, mācāmies, praktizējamies. Un reizēm viss nenotiek tā, kā vēlamies. Reizēm aizmirstam par kādu kontroldarbu, reizēm nepaspējam sagatavoties kādam praktiskajām darbam un reizēm vispār neesam bijuši lekcijā...
[Higiēna] - franču hygiène < sengrieķu hygieinē (technē) ‘veselības māksla’. Ja skolā mums gadās tāds priekšmets, var vien nenobrīnīties, cik daudz muļķību ir iespējams tādā mācīt. Un var arī ar izbrīnu konstatēt, ka ir pasniedzēji, kas šo priekšemtu izmanto, lai dotu kādas jēdzīgas ierosmes iekdienas dzīvei.
Katrs no mums ir mācījies. Un katram no mums ir bijis kāds priekšmets, ko esam mācījušies TĀ, kā to līdz tam nekad nebijām darījuši. Esmu mācījusies daudz, bet gatavošanās farmakoloģijas eksāmenam - kaut ko tādu es vēl nebiju piedzīvojusi. Nebrīnos, ka dažs labs par saviem draugiem - farmakoloģijas virsotņu iekarotājiem - saka: "Viņi kļūst jocīgi..." ;)
Spēja apzināties sevi, savas domas, vēlmes un izjūtas ir pats pirmais, kas ir jāattīsta un jādara, lai būtu ceļā uz saskarsmi, kas sniegtu iespējami labāko rezultātu. Un tieši labākais iespējamais rezultāts (nevis vislabākais, vispareizākais, visskaistākais, vienīgais) ir tas, ko mums ir ļauts piedzīvot, gaidot bērniņu, laižot to pasaulē, rūpējoties par grūtnieci un atbalstot viņu dzemdībās.
Zināšanu laikmetā droši vien būtu grēks sūdzēties par informācijas trūkumu - pat, ja tas attiecas uz tik šauru nozari, kā vecmātes arods. Tāpēc uzdrīkstos apgalvot, ka avotu, no kuriem smelties zināšanas, ir varen daudz. Informācijas apjoms kļūst gandrīz neaptverams, ja lasām vēl kādā svešvalodā. Tomēr reizēm lielākās grūtības rada vajadzība saprast, kas no tā visa ir svarīgi un kur iegūt tieši to informāciju, kas ir nepieciešama, lai mēs spētu praktiski darboties ikdienā.
Reizēm var vien pabrīnīties, cik skaisti mikroskopā izskatās tik nejaukas lietas, kā seksuāli transmisīvas slimības un ekstraģenitālas patoloģijas. Novēlu mums visiem, lai tā arī mums top šie veidojumi zināmi vien mikroskopā.
Rakstos dūlas ir minētas jau Senajā Grieķijā. Laikam ejot, dūlu vārds ir bijis gan ļoti zināms, gan pilnībā aizmirsts. Mūsdienās dūlas ir populāras ASV, zināmas Eiropā un parādījušās arī Latvijā.
Amnijs. Blastocista. Horions. Zarotais horions. Trofoblasts. Sincitiotrofoblasts. Vai kāds man var paskaidrot, par ko mēs te runājam??? Mīļie, mēs runājam par placentu un tās veidošanos.
Pielikumā pieejams patstāvīgais darbs dietoloģijā, kurā vajadzēja izpētīt un aprakstīt, kādas tad ir grūtnieces vai barojošas māmiņas vajadzības attiecībā uz uzturu. Mana izvēle bija - ēdienkarte grūtniecei veģetārietei.
Lai cik atšķirīgi mēs būtu, lai cik atšķirīgi būtu mūsu uzskati un apstākļi, kuros dzīvojam, mums visiem ir kas kopīgs - mēs visi esam piedzimuši. Un eksistē cilvēki, kuri apgalvo, ka veids, KĀ mēs ienākam šai pasaulē, ir uzmanības vērts. Viens no šādiem cilvēkiem ir Frederiks Leboijē (Frederick Leboyer).
Kad mācījos 1.kursā, tā sauktais "dzemdību biomehānisms" līdz zināmam brīdim man tā arī palika kaut kas ne-līdz-galam-saprasts. Sapratni es guvu, kad, kārtojot dūlu sertifikācijas testu fizioloģijā, man vajadzēja atbildēt uz jautājumu, cik galveno / pamata kustību bērns izdara savas piedzimšanas laikā?
Apgūstot priekšmetu ar nosaukumu "Pataloģijas", esmu uzrakstījusi nelielu rakstu darbu par nieru transplantāciju. Nevaru paskaidrot kāpēc - bet, rakstot šo darbu, tiešām biju aizrāvusies ar minēto tēmu. To var redzēt arī pēc plašā literatūras klāsta, kas izmantots darba tapšanā.
Ja kādam ir jāapgūst, kas notiek mūsu ķermenī, kad ēdam, skatīt pievienoto saiti uz darbu par gremošanas sistēmu. Darba viena no lielākamā vērtībām ir pielikumā pieejamais attēlu klāsts. Attēli iegūti no darba, kas ir publicēts Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Studiju materiālu mājas lapā (precīzu atsauci skatīt literatūras sarakstā).
Pielikumā ir pieejams patstāvīgais darbs par elpošanas sistēmu. Strukturēts izklāsts un atsevišķas ļoti uzskatāmās bildes. Vismaz man tieši attēli bija tie, kas palīdzēja labāk iztēloties, kas noteik cilvēka ķermenī, kad ievelkam gaisu krūtīs un pūšam to laukā.
Pielikumā atrodams mans 1.kursa viens no patstāvīgajiem darbiem fizioloģijā: Vielmaiņa un termoregulācijas sistēma. Darbs ir pavisam vienkāršs konspekts no vienas grāmatas. Vēlu veiksmi mācībās!
Sveiciens, pirmo reizi :) Beidzot esmu bruņojusies ar visu nepieciešamo, lai pamazām sāktu strādāt pie sava kvalifikācijas darba medicīnas skolā. Vēl gan īsti nezinu, kā šo skolu pabeigšu (šobrīd esmu akadēmiskā atvaļinājumā ;), bet kvalifikācijas darba tēma jau izdomāta.
Padalos ar kādu sen izveidotu sarakstu par lietām, ko ir vērts ņemt līdzi, dodoties dzemdēt uz stacionāru. Dzemdējot mājās, sagatavojamo lietu saraksts nedaudz atšķiras. Mainiet un papildiniet sarakstu pēc saviem ieskatiem :)
(intervija publicēta 2008.gada marta žurnālā "Mans Mazais") «Neapzināti vēlējos kontrolēt visu sev apkārt teju 100 kilometru rādiusā – par to, kas notiek, vai notiek, kā notiek, kāds ir rezultāts.» «Jutos ārkārtīgi nedroša, mana pašvērtība bija zema. Mēģinājumi visu kontrolēt deva mānīgu drošības un pārākuma izjūtu.»
(raksts publicēts 2008.gada marta žurnālā "Mans Mazais"). Katru reizi, steidzoties palīgā bērnam, var sev pajautāt: «Varbūt šo darbiņu mazais jau spēj paveikt pats?». Ģimene / Es pati / Ilze Olšteina.
(raksts daļējā apjomā publicēts 2008.gada septembra žurnālā "Mans Mazais"). Dzemdību plāns. Kas tas ir? Papīrs, ko paraksta? Prasību apkopojums? Ideāls, kas nekad nepiepildās? Varbūt tas ir apraksts tam, kā es dzemdētu, ja neviens pasaulē mani netraucētu?
Šis ir lielisks raksts par to, kā runāt ar kādu par krūts barošanu, nezaudējot saikni ar sarunu biedru. Raksta autore: Diane Vīzingere (Diane Wiessinger). Tulkojusi: Linda Vītuma. (pārpublicēts no žurnāla "Human Lactation", Vol.12, No.1, 1996)
