Kā ļaut bērnam kļūt neatkarīgam
Autors: Vita Kalniņa
(raksts publicēts 2008.gada marta žurnālā "Mans Mazais"). Katru reizi, steidzoties palīgā bērnam, var sev pajautāt: «Varbūt šo darbiņu mazais jau spēj paveikt pats?». Ģimene / Es pati / Ilze Olšteina.
Rūpes par bērnu var būt pārāk lielas. Liekas. Smacējošas.
Konsultē VITA KALNIŅA, psiholoģe, ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra «Līna» vadītāja.
Zīdaiņa neatkarība
Protams, zīdainis ir atkarīgs no vecākiem – viņš nespēj izdzīvot, ja pieaugušais par viņu nerūpējas. Vienlaikus viņš nav pavisam nevarīgs – kaut ko mazais spēj jau kopš dzimšanas. Piemēram, bez īpašas midzināšanas aizmigt pats savā gultiņā. Daudzi vecāki uzskata, ka zīdainis vienmēr speciāli jāmidzina – jāšūpo, jānēsā, jāēdina, nevis vienkārši jāieliek gultiņā un jāļauj atnākt miedziņam.
Bērns kopš dzimšanas arī spēj paziņot par savām vajadzībām. Protams, vajadzīgs laiks, lai mazulis un mamma saprastos. Mazais ieraudas, un mamma viņam kaut ko piedāvā. Sākumā var vai nu uzminēt, vai arī neuzminēt īsto bērniņa vēlmi. Kad mamma uzmin, mazulim dzimst doma: «Aha, ja raudu šādi, tas nozīmē, ka gribu sausu dupsi. Būs jāatkārto.» Un mamma arī saprot: «Ja viņš raud šādi, grib, lai mainu autiņu.» Parasti pusgada laikā mazais ar mammu jau brīvi sarunājas, ja vien mamma ieklausās un vēro, nevis, katru reizi bērnam ieraudoties, piedāvā to, kas, viņasprāt, mazajam būtu vajadzīgs, piemēram, vispirms allaž piedāvā ēst.
Jau zīdaiņa vecumā vajadzētu mazajam pamazām ļaut mācīties nomierināties pašam. Protams, sniedzot atbalstu un no tikko dzimuša bērniņa šo prasmi negaidot. Bet ir labi, ja, mēnešiem ritot, mazais sāk aptvert, ka vienīgais mierinājums nav mamma – arī viņš pats ko spēj savas labsajūtas labā! Nereti mamma mazulīša vietā vēlas izdarīt visu, visu, visu! Uztver viņu kā pagalam nevarīgu un šīs izjūtas dēļ padara pārlieku atkarīgu no sevis. Tad mazais sāk domāt, ka pats neko nevar. Un uzskatīt, ka obligāti vajadzīgs kāds cits cilvēks, lai viņš kļūtu mierīgs un apmierināts. Sāk veidoties līdzatkarīgas personības* iedīgļi. Ir tik daudz pieaugušu cilvēku, kuri gaida, ka citi apmierinās viņu vajadzības! Kaut gan, ja nepieķertos šai izjūtai, ļoti daudz spētu izdarīt paši.
«Dažreiz mums cilvēki var būt nepieciešami tik ļoti, ka esam gatavi samierināties gandrīz ar jebko. Un atkal mēs varam pieķert sevi situācijā, kad mums nepieciešams, lai līdzās būtu kāds cilvēks tieši mūsu dēļ... Mēs pat varam sevi pārliecināt, ka nespēsim bez kāda noteikta cilvēka dzīvot, ka mēs iznīksim vai nomirsim, ja šī cilvēka nebūs mūsu dzīvē...»**
Bērns aug lielāks
Vēl ilgi pēc zīdaiņa vecuma bērns un māte savstarpēji ir ļoti atkarīgi, un tas ir objektīvi. Taču vienlaikus arvien lielākai būtu jākļūst mazuļa neatkarībai, jo viņš spēj vairāk izdarīt pats. Tikpat objektīvi.
Veselīgākā saskarsme veidojas, kad vecāki adekvāti reaģē uz mazuļa vajadzībām, vienlaikus ļaujot bērnam attīsties pašam. Kā tas ir? Palīdzēt bērnam tajās lietās, kuras viņš pats vēl nespēj paveikt, bet ne vairāk. Nepārcensties. Sieviete, kura jūtas labi, parasti nepauž pārliekas rūpes, nepārcenšas, jo nejūt šādu nepieciešamību. Bet ne visiem veicies sasniegt šo lielisko izjūtu – MAN IR LABI, ESMU APMIERINĀTA AR DZĪVI. Daudziem emocionālajā pasaulē valda tukšuma izjūta, un viņus maldina izjūta, ka, uzņemoties pārliekas rūpes par kādu, tajā skaitā bērnu, var gūt piepildījumu, ka šādi pašā mītošais tukšums tiks aizpildīts. Netiks vis. Turklāt bērns, kura mamma visu dara viņa vietā – pat skolas vecumā vēl kārto somu un stāsta, ar ko jādraudzējas u.tml. –, neiegūst pārliecību par savām spējām, aug nedrošs, un dzīvē citi viņu var un varēs viegli ietekmēt. Lielākoties tik ļoti par savu bērnu rūpējas = kontrolē mamma, sievietes ir vairāk tendētas uz atkarību no attiecībām. Vīrieši, kuri jūtas līdzīgi, lielākoties cenšas aizpildīt sevī mītošo tukšumu, meklējot atkarību raisošās vielas vai procesus.
«Katrs cilvēks ir atbildīgs par sevi, un mēs nevaram atrisināt problēmas, kas nav domātas risināšanai mums, turklāt uztraukšanās nepalīdz...»**
Robežas
Katram ir savas robežas – gan emocionālās, gan fiziskās. Citiem izdodas tās skaidri izjust, citiem, domājot par sevi, tās šķiet izplūdušas, neskaidras – nav skaidrs, kas es esmu, ko vēlos un kā varu to sasniegt, nesaprotu, kāpēc citi tik ļoti spēj ietekmē to, kā jūtos un ko daru. Ja mamma kā bērnam nav ļāvusi īstajā laikā un veidā izjust personības attīstībai tik būtisko – ka esmu atsevišķi no mammas, mēs neesam viens vesels –, savas robežas grūti izjust arī pieaugušo dzīvē. Piemēram, ja jaunā māmiņa, kad dodas uz tualeti, neuzdrīkstas aiz sevis aizvērt durvis, jo bērns tad kļūst neapmierināts, savas robežas viņa neizjūt un neakceptē.
Ja pieaugušajam grūti izjust savas robežas, vēl grūtāk viņam tās akceptēt saskarsmē ar citiem, arī savu bērnu. Piemēram, ja mamma ļoti vēlas, lai kāds viņu samīļo, viņa var paņemt mazo klēpī un samīļoties, jo viņai nav grūti iztēloties, ka arī bērns to varētu gribēt. Tā ir ļoti trausla robeža – izjust un sajust, vai tiešām tajā brīdī bērns vēlas, lai viņu samīļo. Varbūt viņš tobrīd ir ļoti aizņemts ar savām lietām vai tik sliktā omā, ka jūtama vārga pretošanās? Tad gan nevajadzētu viņam uztiept samīļošanos. Piedzīvojot to, ka viņa vēlēšanās un nevēlēšanās netiek respektēta, mazais iemācās vien pakļauties un izdabāt.
«Kādam sekss var kļūt par pazemojuma un pagrimuma reizi: kārtējais sīkais mājas darbs, kārtējais pienākums, atkal kaut kas mums ir jādara, bet ko mēs nevēlamies darīt...»**
Vainas izjūta, vēlme glābt un dusmas
Daudzi pieaugušie sūdzas par milzu vainas izjūtu – ka nav labi vecāki, ka bieži kliedz uz bērniem. Un vienlaikus sūdzas, ka neviens viņu milzīgās pūles bērna labā nenovērtē. Kāpēc tā? Nereti gadās, ka cilvēks tā vietā, lai brīvi dzīvotu un ļautu to citiem, gan pats ar sevi, gan iesaistot citus, spēlē kādu spēli – lēkā no vienas trijstūra virsotnes uz otru, izspēlējot visas trīs lomas, kas šajā spēlē dotas. Vienā virsotnē ir loma GLĀBĒJS, otrā – UZBRUCĒJS, trešajā – UPURIS.
Piemēram, bērns no vairākiem piedāvātajiem ēdieniem izvēlas, ka pusdienās ēdīs kartupeļus ar salātiem. Tad būtu labi akceptēt arī to, ka viņa izvēle vienlaikus nozīmē viņa atbildību šajā jautājumā. Kad ēdiens galdā, mazais tomēr paziņo, ka neēdīs, ir pārdomājis un grib frikadeļu zupu. Ja mamma tā vietā, lai paskaidrotu, ka ēdienu bērns izvēlējās pats un, ja ir pārdomājis, var gaidīt vien nākamo ēdienreizi, metas gatavot zupu, viņa ieņem GLĀBĒJA LOMU. Bet viņai pašai pēcpusdienā ar draudzeni jāiet uz teātri, laiks pie plīts rit, uzkrāsoties vairs nesanāks... Turklāt – tagad pirmais sagatavotais ēdiens jāmet ārā! Virtuvē ienāk bērns un pajautā, vai tad zupa vēl nav gatava, un mamma dusmās (par laika zaudēšanu un sapurgāto ēdienu) uzsprāgst (UZBRUCĒJA LOMA) – sabļauj uz mazo. Mazais raudādams aizskrien, bet mamma sašļūk uz krēsla – atkal viņa ir sakliegusi uz savu mīļo bērnu un jūtas tik vainīga, vainīga, vainīga (SAVĀ UPURA LOMĀ).
Vēl viens piemērs. Bērns sūdzas, ka grupiņā kāds viņam dara pāri. Mamma neko sīkāk nenoskaidrojot, no rīta kavē darbu un metas GLĀBT savu bērnu, UZBRŪKOT šķietamajam pāridarītājam. Pēc uzbrukuma nāk klāt citi bērni un stāsta notikumu pavisam citādi. Mamma jūtas tik vainīga, tik ļoti kā UPURIS, jo darbs ir nokavēts, svešs bērns apvainots, un viņa dusmās UZBRŪK savējam, kurš sāk raudāt, jo ir pārliecināts par savu taisnību. Pēc brīža mamma metas GLĀBT viņu, spiežot sev cieši klāt un kavējot darbu vēl vairāk, kas liek justies arvien sliktāk un sliktāk, kamēr viņai izlaužas: «Ak, tu nevarīgais!» «Vai tu pats nespēj tikt galā ar saviem draugiem grupiņā?» turpina kliegt UZBRUCĒJA...
«Mēs glābjam cilvēkus no viņu atbildībām. Pēc tam mēs pārmetam viņiem to, ko mēs paši esam izdarījuši. Pēc tam mēs jūtamies izmantoti un pašiem sevis ir žēl...»**
Ko tālāk?
Katru reizi, steidzoties palīgā bērnam, var sev pajautāt: «Vai šo darbiņu mazais jau spēj paveikt pats?» Ja atbilde ir – jā, kaut arī lēnāk un ne tik labi, bet spēj, tad jājautā sev vēlreiz: «Kāpēc tā vietā, lai ļautu mazajam brīvi attīstīties, steidzos viņam palīgā?»
Var pacensties sev atgādināt arī, ka savu vajadzību apzināšanās ir iedzimta spēja, bet vecāki var to sagraut. Tas, protams, nenozīmē, ka visas mazuļa vēlmes jāizpilda, bet gan ko citu – nevajag pat sākt mēģināt mazo pārliecināt, ka viņam vajadzētu vēlēties ko citu, mammasprāt, piemērotāku. Daži pieaugušie pat trīsdesmit gadu vecumā no rītiem mēdz zvanīt mammai un prasīt, ko vilkt mugurā. Tikai neviens – ne mamma, ne bērns – nejūtas tāpēc labi.
Vajadzētu pastrādāt ar sevi. (Vienu stāstu par darbu ar sevi, lai atbrīvoties no līdzatkarības, lasiet nākamajā atvērumā. – Aut.) Var sākt ar apzināšanos, kur sākas un beidzas pašas atbildība, kur bērna, kur citu tuvinieku. Objektīvi izvērtēt, cik lielā mērā mazais spēj parūpēties par sevi pats un cik viņš ir jāpasargā, jāaprūpē. Mēs visi esam drusciņ līdzatkarīgi cits no cita. Un tas ir normāli. Bet:
«Mēs nevaram mainīt cilvēkus. Jebkurš mēģinājums kontrolēt ir maldi un ilūzija... Mēs nespējam (un mums nav nekāda pamatojuma pat mēģināt) kontrolēt jebkura cita cilvēka emocijas, viedokli vai izvēli...»**
* Pārlieku līdzatkarīgi nav tikai tie, kas nonākuši attiecībās ar atkarīgajiem no alkohola, narkotikām, azartspēlēm u.c. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Daudzi cilvēki ļauj citiem pārlieku ietekmēt savas izjūtas un dzīvi. Un, kad kļūst par vecākiem, sāk pārlieku rūpēties par saviem bērniem, jo pagaidām citādi neprot – paši ko līdzīgu piedzīvojuši savā bērnībā.
** Citāti no latviski izdotās Melodijas Bītijas grāmatas «PĀRTRAUKT LĪDZATKARĪBU. Kā, samazinot rūpes par citiem, atgūt pašcieņu un prieku par attiecībām»
------
p.s. Citus Vitas rakstus lasiet Vitas blogā.