The Purpose Project: Un suni es turpinātu barot
Autors: Linda Vītuma
[..] uzdāvināja. Uzticos viņai. Meklēju mieru, meklēju jēgu, meklēju atbildes uz jautājumiem, kāpēc es esmu te. Kas ir mana jēga. Atbildes nedod mieru. Zūd cerība. Parādās briedums. Parādās cerība. Tapt [..]. Zināt. Izprast jēgu, savas eksistences jēgu. Un tad rodas aizdomas, ka atbildes nav. Vienas un pareizas. Bet tas nerada bezcerību. Savādi.
Līdzīgi kā vienā dienā sajūtu, ka brīžiem zaudēju spēju gribēt. Tā izgaisa, pagaisa uz mirkli. Bet tās vietā nenāk "negribēt". Tās vietā nenāk nekas cits, jo vieta ir cita. Uz mirkli iekļūstu vietā, kurā neeksistē gribēt un negribēt. Uz mirkli pārņem tāds klātesošs miers. Tāpat kā ar atbildi, kuras nav un nebūs, jo arī jautājums pārstāj būt aktuāls, esošs. Tomēr tās ir tikai sekundes.
Un es atgriežos vietā un telpā, kurā jūtu nemieru par sevi, savu dzīvi, jēgu un nozīmi. Un meklēju, domāju, šaubos un mētājos. Lasu un klausos, un ceru - varbūt beidzot te būs atbilde. Pat paradoksus esmu gatava apsvērt kā atbildes.
Visas atbildes jau esot manī.
Visa [..] jau ir manī.
Tikai atpakaļskatā to ieraudzīts man būs ļauts.
Tik ļoti gribas nonākt galā - pie atbildes, pie [..] - tik ļoti, ka esmu gatava padoties un pārstāt pūlēties to darīt, ja vien tas tuvinātu mani atbildei, [..].
Bet bērni ... un es baidos palaist, ļauties, mainīties. Es baidos uzzināt atbildes, kas varētu mainīt mani, jo neesmu droša, kas notiktu ar maniem bērniem.
Un turpinu brist pa ierasto emociju, domu, cerību un izmisuma dūksnāju. Jo jūtos kopā, zināmi, droši ierastajā mānībā.
Atbildes neesamība notur mani uz vietas.
Ir bailes, ka atbilde, [..] būs kā sajukšana prātā, kā aiziešana, pamešana, pāri nodarīšana. Bērniem. Jo mazi vēl. Kad izaugs, es varētu tapt [..], jo neviens no manis nebūtu atkarīgs.
Un suni es turpinātu barot. Un ar J. kopā turpinātu būt, jo viņš pašpietiekams. Bet varbūt mānu sevi? Varbūt bērni arī tādi ir? Jau tagad? Jo kas gan notiktu, ja es taptu [..]?
Es ieraudzītu, ka jēga eksistē arī bez manis.
Es ieraudzītu, ka mana rīcība ir nedz svarīga, nedz nesvarīga.
Ka laipnība ir izvēle, kā pārejošu mirkli piepildīt.
Ka lietas un parādības vienkārši ir, un jēga nav aktuāls jautājums. Un tā nav izjūta sekunžu garumā. Tā ir uzjūta katras ieelpas un izelpas garumā. Līdz tās pārstāj eksistēt.