Kā iemācīties rūpēties par sevi
Autors: Linda Vītuma
(intervija publicēta 2008.gada marta žurnālā "Mans Mazais") «Neapzināti vēlējos kontrolēt visu sev apkārt teju 100 kilometru rādiusā – par to, kas notiek, vai notiek, kā notiek, kāds ir rezultāts.»
«Jutos ārkārtīgi nedroša, mana pašvērtība bija zema. Mēģinājumi visu kontrolēt deva mānīgu drošības un pārākuma izjūtu.»
Māmiņai / Ilze Olšteina / Kā iemācīties rūpēties par sevi /
Atbrīvojoties no pārliekām rūpēm par apkārtējiem, viņu kontrolēšanas. Stāsta LINDA VĪTUMA
Atbrīvoties no pārliekām rūpēm un atbildības par visu apkārtējo un sākt rūpēties par sevi Lindai palīdzēja arī šī grāmata. Lasot to angļu valodā un pildot uzdevums, kas ir katras nodaļas beigās, viņa raudāja kā vēl nekad. Linda to iztulkoja latviešu valodā un «Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra» vadītājai Vitai Kalniņai ierosināja izdot. Pagājušā gada nogalē grāmata parādījās veikalu plauktos. Pirmais metiens tika ātri izpirkts, nu tiek drukāts nākamais.
– Kā jūs to tagad saprotat – rūpēties par sevi?
– Agrāk tiešām īsti nesapratu, ko nozīmē rūpes par sevi – pie friziera un kosmetologa eju, pie ārsta eju, kas tad vēl? Tagad raugos uz to citādi. Piemēram, manam četrgadīgajam dēlam ļoti patīk opā. Reizēm es viņu paņemu un nesu. Kad man sāk sāpēt mugura, lieku zemē un saku viņam, ka esmu piekususi. Bet viņš raud, jo grib vēl. Es viņu vairs neceļu (agrāk būtu cēlusi), jo pakļaujoties nodarītu pāri sev. Ar prātu jau var izdomāt – ja es nerūpēšos par sevi, nebūšu apmierināta un nevarēšu parūpēties par saviem bērniem. Bet sākt to īstenot ik uz soļa var vien tad, ja pieaug pašvērtība. Tad pati sev esi vērtība, un tam, kas tev ir vērtība, taču nedarīsi pāri. Ar to jāstrādā. Tam vajadzīgs ilgs laiks.
Rūpes par sevi nozīmē arī to, ka pārlieku nereaģēju uz kāda cita cilvēka negatīvismu, tik ļoti nesatraucos par to, ka kādam nepatīku.
Rūpes par sevi nozīmē, ka es dzīvi uztveru tā, ka kāda cita sliktais noskaņojums (piemēram, bērna noskaņojums, pošoties uz bērnudārzu), kāda cita problēmas nevar vadīt vai izpostīt ne manu dzīvi, pat ne stundu no tās. Ja es vēlos justies labi, es to varu neatkarīgi no apkārtējo rīcības vai izjūtām. Protams, es varu mierināt savu bērnu, ja viņš pirms došanās grupiņā raud, bet ja pārdzīvoju par to visu dienu... Tad es neprotu par sevi rūpēties. Prast rūpēties par sevi nozīmē arī netērēt laiku un enerģiju sevis šaustīšanai.
Grāmatā daudzi piemēri ir par līdzatkarīgo izjūtām, kuri dzīvo kopā ar atkarīgajiem. Bet tur ir arī šāds piemērs par kādu sievieti Kristenu, kura sevi sauc par līdzatkarīgu: «Ja mans vīrs ir laimīgs un es par to jūtos atbildīga, arī es esmu laimīga. Ja viņš ir apbēdināts, arī par to es jūtos atbildīga. Esmu noraizējusies, jūtos nelāgi un bēdīgi, līdz viņam paliek labāk. Es cenšos izdarīt tā, lai viņam kļūtu labāk. Es jutos vainīga, ja nespēju to ietekmēt. Viņš savukārt dusmojas uz mani, ja mēģinu ietekmēt viņa noskaņojumu.
Es uzvedos līdzatkarīgi ne tikai attiecībās ar vīru. Tā es daru ar visiem: ar maniem vecākiem, ar bērniem, mūsu mājas viesiem. Kaut kādā veidā es vienkārši citos cilvēkos zaudēju sevi. Es it kā saplūstu ar viņiem.»
Daži cilvēki ir ļoti līdzatkarīgi, citi – mazliet. Līdzatkarības izpausmes regulē tas pats mehānisms, kas līdzjūtību, vēlmi palīdzēt, mīlestību un gādību. Jā, citiem ir jāpalīdz, bet vienmēr jāatceras – vai tas nenotiek uz mana rēķina, vai pati nesabrukšu, nesākšu kliegt un pēc tam mocīšos vainas izjūtā.
– Jābūt ļoti lielai motivācijai, lai, strādājot pavisam citā jomā (Linda vada lielu kolektīvu IT jomā), sāktu tulkot grāmatu par līdzatkarību.
– Tāda man bija. Mūsu (ar vīru Jāni) bērni dzima ar pusotra gada starpību – Paulai tagad ir pieci, Akselam četri gadi. Divus mēnešus pēc meitas un mēnesi pēc dēla piedzimšanas atgriezos darbā. Pēc mēneša mājās, kur visu biju neskaitāmas reizes sakārtojusi un pārkārtojusi, jutu, ka sajukšu prātā, ja neatgriezīšos darbā. Mana pašvērtība tik ļoti bija atkarīga no sasniegumiem darbā, ka, auklējot bērnus, nespēju justies labi. Savukārt panākumus, audzinot bērnu, es nevērtēju kā kaut ko īpašu, tie man šķita pašsaprotami. Tāpēc rāvos uz darbu. Tomēr, neņemot vērā noslieci uz darbaholismu, aptuveni pirms trim gadiem biju paņēmusi veselu mēnesi ilgu atvaļinājumu. Kopā ar abiem mazajiem dzīvojām vasarnīcā. Kaut arī tiku ar visu galā labi, tuvojoties atvaļinājuma beigām, jutu, ka neizskaidrojama nemiera, trauksmes un sasprindzinājuma dēļ manī viss raustās. Tie bija fiziski sajūtami drebuļi. Gadījās viens ar mani tieši nesaistīts notikums, par kuru devos konsultēties pie psiholoģes Vitas Kalniņas (pazinu viņu jau iepriekš un ļoti uzticējos viņai). Sarunas gaitā pieminēju savu drebuli. Vienojāmies, ka nākšu pie Vitas uz konsultācijām. Visu daru mērķtiecīgi, tikpat noteikti biju noskaņojusies atbrīvoties no iekšējās spriedzes. Vienā tikšanās reizē Vita man iedeva šo grāmatiņu angļu valodā. Pat neizlasot grāmatu līdz beigām, zināju, ka to iztulkošu – tik pārņemta biju ar tajā paustajām atziņām. Man tās bija atklāsmes, jo nekad agrāk nebiju domājusi par līdzatkarību.
– Kas bija lielākā atklāsme?
– Biju ārkārtīgi pedantiska. Mani spēja novest līdz histērijai tas, ka mājās kāds čības nav nolicis pareizajā vietā. Lasot šo grāmatu, uzzināju, ka tas ir viens no veidiem, kā var kontrolēt notiekošo. Neapzināti vēlējos kontrolēt visu sev apkārt teju 100 kilometru rādiusā – kas notiek, vai notiek, kā notiek, kāds ir rezultāts... Iekšēji jutos ārkārtīgi nedroši, mēģinājumi kontrolēt deva drošības izjūtu. No malas droši vien spriedze, ko radīja mana pārliekā atbildības izjūta par visu un visiem, nebija tik uzkrītoša, bet iekšējā trauksme bija milzīga.
– Kādi bija ieguvumi un zaudējumi, tiekot vaļā no pārliekās atbildības izjūtas, vēlmes kontrolēt?
– Ieguvums ir milzīgais atvieglojums, atbrīvotības izjūta – gūstot atklāsmi, ka nevaru un pat nedrīkstu būt atbildīga par citu cilvēku rīcību un izjūtām, es atbrīvoju sevi no saistībām, kuras man nebija vajadzīgas.
Bet bija jābūt gatavai arī zaudēt. Mēs katrs rīkojamies tā kā rīkojamies, lai gūtu sev ko ļoti nozīmīgu. Pat tad, ja apkārtējie saka, ka tā darīt nevajag, pat tad, ja pats saproti, ka rīkojies destruktīvi, tomēr turpini. Kāpēc? Tāpēc, ka, piemēram, neesi gatavs atteikties no mānīgās drošības izjūtas un pašapziņas, ko dod kontrolēšana. Lai arī mānīgas, šīs izjūtas var būt tik ļoti nepieciešamas, ka bez tām grūti dzīvot. Piemēram, tas, ka varēju nomierināt savu raudošo bērnu, man nozīmēja, ka esmu laba mamma. Ja nevarēju, jutos slikta mamma. Ja man tik ļoti trūka šīs izjūtas, ka esmu laba mamma, un ja to varēju iegūt, tikai kaut ko izdarot, turpināju mierināt savu bērnu, tiklīdz viņš iepīkstējās. Kaut arī patiesībā mums abiem labāk būtu, ja es ļautu bērnam dzīvot savu dzīvi, iemācīties nomierināties arī pašam.
Man bija un reizēm vēl joprojām ir nosliece būt glābējai. Esmu vecākais bērns ģimenē. Mēs bijām četri bērni, kas ļoti agri zaudēja tēvu. Attiecības ar mammu bērnībā veidojās sarežģīti. Tās ir saknes manai pāratbildībai.
– Vai jums bija viegli, kad jutāt, ka sākat mainīties?
– Arī ar apkārtējiem jārunā par to, ka vairs nevēlies dzīvot kā agrāk. Sākumā visi ir apjukuši, jo daudz kas vairs nav, kā ierasts. Piemēram, ja mamma līdz pat skolas vecumam bērnam katru rītu salikusi visu, kas jāņem līdzi, viņš nav iemācījies, kādas ir sekas, kad kaut kas aizmirsies, nav iemācījies parūpēties par sevi. Kad mamma to vairs nedara, bērns jūtas slikti. Vajadzīgs laiks, lai viņš iemācītos par sevi parūpēties pats.
Mans prāts ir ļoti ātrs, spēju zibenīgi uztvert jaunu informāciju. Jebkuram cilvēkam izpratne par notiekošo nāk ātrāk, bet izjūtas netiek līdzi prātam. Tās mainās lēnām. Kad man teica, ka izmaiņas emocionālajā pasaulē notiks aptuveni divu gadu laikā, biju šokā – es taču visu saprotu jau tagad, ko es darīšu divus gadus? Tomēr tā bija taisnība. Lai arī lasīju grāmatu un pildīju uzdevumus, gāju pie psiholoģes, iesaistījos psiholoģiskajā grupu darbā sievietēm, kuras ir atkarīgas no attiecībām, tomēr trauksme, nemiers un mazvērtības izjūta tik ātri nepazuda. Kādā brīdī, kad atkal fiziski sabruku no pārstrādāšanās, pieņēmu to, ka cilvēka izjūtas mainās lēnām. Un turpinu darbu ar sevi, lēnām, lēnām rāpdamās ārā no trauksmes.
– Kāpēc trauksme sasniedza robežu, kuru vairs nespējāt izturēt, tieši tad, kad bijāt mājās ar bērniem?
– Katram kādā brīdī mērs ir pilns. Lai arī biju atvaļinājumā, es taču jutos atbildīga par to, kā aug bērni – kā viņi uzvedas, kā viņi jūtas, kādā vidē dzīvo, kā citi izturas pret mani, ko citi saka par maniem bērniem. Tas radīja nemitīgu sasprindzinājumu, jo visam taču bija jābūt perfekti. Ar prātu varēju izdomāt, ka nav jāņem galvā, ko citi saka par maniem bērniem, bet vēl joprojām atceros, cik ilgi es reiz, kad Paula bija pavisam maziņa, satraucos par to, ka kāda tante bija pateikusi – mana meita esot pārāk resna. Mēnešiem prātoju, vai tiešām kaut kas nav kārtībā, kāpēc tante tā teica, ko lai es tagad daru... Patiesībā man ar to, ko kāda tante saka, nav nekāda sakara. Viņai bija kāds iemesls, kāds impulss lika viņai to pateikt... un viss. Vienā brīdī izjutu, ka cilvēki par mani domā daudz mazāk, nekā man pašai šķiet. Skatoties plašāk – agrāk spēju justies labi tikai tad, kad visi apkārtējie jutās laimīgi. Tātad – nekad. Jo tas nav ne iespējams, ne vajadzīgs. Katram, arī maniem bērniem, ir tiesības justies tā, kā viņš jūtas, un tā ir tikai katra paša atbildība.