Drosme lasīt. Drosme just.
Autors: Linda Vītuma
Es ilgi domāju un izlēmu būt drosmīga un padalīties, kā es jutos, lasot grāmatu "Piedzimt bez vardarbības". Jā, es pati šo grāmatu tulkoju. Un, nu, pēc 2 gadiem izlēmu to vēlreiz izlasīt. Tas bija grūti, jo man tiešām bija grūti būt tik dziļi sevī.
Es ilgi nevarēju uzsākt grāmatas lasīšanu. Domāju, kur gan palikusi tā Linda, kura šo grāmatu iztulkoja. Nē - tās Lindas te nav. Grāmatu tulkoja Linda, kura gaidīja savu trešo mazuli. Grāmatu lasīt ir apņēmusies tā Linda, kura ir uzsākusi ceļojumu savas pirmās meitas piedzimšanas stāstā. Tieši tik sašķelta es jutos. Varbūt tāpēc es tik ilgi nesāku lasīt TO grāmatu. Nelasīju un viss. Tā vien šķita, ka zinu, kas mani sagaida brīdī, kad sākšu to darīt.
Sākums. Nepatika, piesardzīgums, šausmas, sastingums, vēlme nejust, novērsties. Steiga, “netur nervi”. Man šķita, ka mana galva pārsprāgs, cik ļoti grāmatas teksts uz mani “spieda”.
Grāmata jau vairāk kā pusē. 106.lpp - bērns ir piedzimis. Miers. Beidzot. Beidzot viņi liek mani mierā. Miers pēc pārdzīvota ārprāta, stindzinošām šausmām. Gribu lasīt lēni, bet nespēju. Nepacietība, mērķtiecīgums dzen mani. Dzīšanās. Lasot jūtu, ka man vajag pauzes - daudz un garas. Lai atslēgtos, jo ir tik grūti būt tik dziļi sevī.
Man ir bail. Ir tik daudzas lietas, no kā man ir bail. Un tad man jāatceras elpot, lai dzīvotu, lai sevi nomierinātu. Gluži, kā es to darīju, vēl būdama dzemdē - nomierinājos, lai man pietiktu skābeklis. Man šķiet, ka jau tur es iemācījos, kā sev palīdzēt, kā nomierināt sevi. Šķiet, ka tur es to pratu labāk, kā tagad, kad bieži satraucos un palieku bez gaisa, kad aizturu elpu un vienīgais, kā varu mazināt trauksmi, ir kustoties un darbojoties - kustinot gaisu ap sevi.
“Dzīvot brīvībā nozīmē spēt elpot - ar pilnu krūti un brīvi” (147.lpp). Es tik ļoti jūtu savu nebrīvi, kas rada manī trauksmi, ko mazinu ar darbošanos.
“Piedzimšana bez vardarbības rada bērnus, kuri ir stipri, jo tie ir brīvi, tajos nav pretrunu” (148.lpp). Es jūtu pretrunas sevī, savu sašķeltību.
“Viņpus asarām un smiekliem ir miers un apskaidrība” (155.lpp). Es ilgojos pēc miera un apskaidrības. Es ilgojos pateikt “Es esmu izdarījusi visu, kas man bija darāms, vai tagad drīkstu iet mājās...?” Bet nav tādu emociju, kā ilgas. Kas tas ir, kas ir pārņēmis mani? To sakot, jūtu sevī rāmumu. Cik savādi - es jūtu to, pēc kā ilgojos...
Nobeigums. Skatos uz savu mazo meitu, kura ir dzimusi bez vardarbības, kuras gaidīšanas laikā iztulkoju šo grāmatu, un mēģinu sajust to mieru, kas no viņas staro, to nepretrunīgumu, pilnīgu paļāvību. Jūtu skaudras sāpes un skumjas par to, kā dzimu es un kā dzima mani abi vecākie bērni. Izvēlos to just. Jūtu. Sāpes mijas ar mieru. Skumjas - ar paļāvību. Pieskaros mazajam bērnam, kas dzimis no manas miesas, un iemiegu.
Epilogs. Es jūtu šos vārdus. Es nesaprotu tos. Es tiecos uz tiem.
“Kas mācās, tas ik dienas vairāk zina,
Kas seko Dao, tas ik dienas mazāk dara.
Tas allaž ierobežo savu rosīšanos,
Līdz spējīgs sasniegt nerīkošanos.
Bet nerīkojoties nekas nav atstāts nepaveikts...”
Laodzi
Tiklīdz runa ir par dzimšanu, tā jūtu sevi, savu pieredzi, katru savu šūnu. Nelīdz ne tas, ka esmu dūla, nedz tas, ka mācos par vecmāti. Tik presoniski tas ir. Un vienmēr būs. Un labāk ir to apzināties.
Lieliski :) iesaku Tevi visām savām draudzenēm, kuras gaida šobrīd :) žēl, ka neesi in english :) jo ir man pārītīs angliski runājošu topošo maman, kurām Tevi ieteiktu lasīt :) veiksmes!
Lieliski :) iesaku Tevi visām savām draudzenēm, kuras gaida šobrīd :) žēl, ka neesi in english :) jo ir man pārītīs angliski runājošu topošo maman, kurām Tevi ieteiktu lasīt :) veiksmes!
Precīzi! Pirmo reizi grāmata atstāj uz mani tāāādu iespaidu. Vakar pārtraucu grāmatas lasīšanu,jo bira asaras. Cēlās augšā kaut kas no manis pašas dzīvēm, ne no manu bērnu dzemdību pieredzēm.