Paļaušanās un uzticēšanās.
Autors: Linda Vītuma
Esmu sastapusi daudz dažādu cilvēku. Un viens no tādiem cilvēkiem ir kāda brīnišķīga fizioterapeite. Zinājām viena otru jau sen, bet ciešāka sadarbība mums izveidojās pirms vairāk kā 5 gadiem, kad viņa vingroja ar maniem bērniem. Bobota vingrošana - brīnišķīga un attīstoša nodarbe. Nu, klāt ir mans trešais mazulis. Apņēmības pilna zvanu savai paziņai. Un saņemu atteikumu - VESELI BĒRNI IR JĀLIEK MIERĀ! Aizdomājos...
Gāja dienas. Vienā no dienām iegāju grāmatnīcā.
Manu aci piesaistīja grāmata ar nosaukumu "Mana bērna attīstības ceļš". Daudz nedomāju un nopirku to.
Vakars. Lasu.
Un tas ir brīdis, kad gūstu skaidrojumu pirms pāris dienām saņemtajam atteikumam.
"Ir attīstības fāzes, kurās terapetiskas aktivitātes pat nav vēlamas. Terapeita primārais uzdevums ir tikai objektīvi novērtēt bērna attīstību. Tas nepieciešams, lai novērstu pārāk lielu slodzi, kuru var radīt daudzie ārējie kairinājumi, neregulāra dienas kārtība vai vecāku godkāre."
Vecāku godkāre... Tas ir par mani...
Un ko man ar to darīt? Kā man no tās atbrīvoties?
Atbildi atrodu tur pat grāmatā: paļaušanās un uzticēšanās.
Tieši tā. PAĻAUŠANĀS UN UZTICĒŠANĀS savai intuīcijai un novērošanas spējām. Arī tad, kad tas nesaskan ar grāmatā izklāstīto viedokli :)