Formula ir vienkārša: ja tavs mazais bērns ir gana pieņēmies svarā, tad viss pārējais kļūst mazsvarīgs, vari uzelpot kā labā mamma. Taču ja vienu vai pat vairākus mēnešus svaru rādītāji neiepriecina, mamma var zaudēt drosmi un ticību savām iedzimtajām mammas spējām. Īpaši gadījumos, kad viņa savu zīdaini pirmajos dzīves mēnešos baro ar krūti, bet ārsta ieteikums ir bērna svara dēļ to mainīt pret maisījumu. Šāds primitīvs “risinājums” bez iedziļināšanās bērna un mammas komunikācijā, kā arī mammas sajūtās un konkrētās ģimenes situācijā, ir nepamatots un, manuprāt, kaitīgs gan bērnam, gan mammai. Ja mamma iedrošinājuma un izpratnes vietā, kas viņai būtu vajadzīgi, lai risinātu situāciju, saņem savu spēju apšaubīšanu, viņa sašļūk. Un šādi bērnam tiek nevis palīdzēts (bet tāds taču teorētiski ir ārsta mērķis), bet mazuļa attiecības ar mammu bieži kļūst vēl sarežģītākas, kas viņa ēšanas problēmas vēl vairāk nostiprina.

Savā praksē sastopos ar izmisušām mammām, kas gandrīz jau padevušās, bet tomēr meklē vēl kādas citas atbildes. Zinu, ka liela daļa vecāku pieņem šāda ārsta ieteikto bez mazākajām šaubām un iebildumiem, tā arī nemēģinot rast citus risinājumus, citu ārstu vai speciālistu. Reizēm viņi tomēr pie psihologa vai psihoterapeita nonāk vēlāk, it kā ar citiem jautājumiem, bet tomēr par to pašu tēmu. Šī tēma ēšanas traucējumu gadījumā visbiežāk ir attiecības un komunikācija vecākiem (pārsvarā mammai) ar viņu bērnu. 

Tik daudz ņemšanās ap kaut ko, kas īstenībā ir patīkams! Interesanti, ka valstīs, kur bērniem nākas iztikt ar ierobežotu produktu klāstu, piemēram, tikai ar rīsiem, tāda lieta kā ēšanas traucējumi neeksistē. Dancis ap ēdienu un neēdāju bērnu iespējams tikai ģimenēs, kur bērni dzīvo “pie pilna ledusskapja”.

Tāpat par iemeslu var kļūt arī spēcīgi pārdzīvojumi – zaudējumi, šķiršanās, operācijas, arī mammas depresija vai emocionāli intensīvi notikumi ģimenē.

Procentuāli biežākie iemesli tomēr ir neorganiski, tātad psiholoģiski. Bērns atsakās no ēdiena, jo pretojas spiedienam un emocionāli saspīlētajai gaisotnei ap ēšanu. Bērns noraida ēdienu, lai panāktu ko patīkamu vai izvairītos no kaut kā nepatīkama. Tādējādi ar atteikšanos no ēdiena bērns var garantēt sev īpašu vecāku uzmanību un “izdīkt” sev mīļāko ēdienu. Zinu bērnus, kas ilgstoši pārtiek tikai no makaroniem vai biezpiena sieriņiem. Un vecākus, kas bērnam gaļu ar dārzeņiem gatavo naktī, jo tas ir vienīgais laiks, kad bērns ko tādu ir ar mieru ēst.

Ieteicams saglabāt starpēdienreizes, ja tādas bijušas, lai pārāk nekrītas cukura līmenis bērna asinīs, tomēr tajās labāk piedāvāt kādu augli vai maizes riecienu nevis saldumus un našķus.

Tā kā ēšana bērnam ar ēšanas grūtībām parasti saistās ar ko ļoti nepatīkamu, tad tai jākļūst par ko pozitīvu priekš viņa. Ir jāļauj šādam bērnam spēlēties ar ēdienu, ņemt to rokās, mīcīt un spaidīt, pie tam par šādu uzvedību viņš būtu pat jāslavē.

Jo lielāks aug mazais bērns, jo pārliecinātāks par to, kam jābūt viņa šķīvī un ko viņš pilnīgi noteikti neēdīs. Šis ir brīdis, kad mammas, jo īpaši tās, kas cenšas gatavot ekoloģisku un visādi citādi dikti veselīgu ēdienu, mēdz nemitīgi piedzīvot vilšanās – ne reizi vien labais ēdiens jāapēd pašām. Būtu labi šo neuztvert personīgi, jo bērni šādi mēdz rādīt, ka var paši ko savā dzīvē ietekmēt. Īpaši spītnieku vecumā atteikšanās no ēdiena atsevišķos laika periodos ir pilnīgi normāla. Bērni mēģina parādīt, ka viņi paši izlemj tagad ēst vai labāk spēlēties, ēst kartupeļus vai tomēr makaronus. Vecākiem šādos periodos ieteiktu vien nomierināties, ticot, ka bērns ēdīs tad, ja tiešām būs izsalcis, un nemēģināt neko uzspiest, jo tādi var veidoties savstarpējas varas spēles, kas var ieilgt.

Ja vecākiem liekas, ka bērns ēd par maz, nedēļu vajadzētu pierakstīt visu, ko bērns apēd – ieskaitot visus našķus, kā arī to, ko viņš izdiedelē no vecāku šķīvja, un izdzertos dzērienus. Visu pierakstījuši vecāki mēdz būt pārsteigti, ka nemaz jau tik maz tas nav. Mēdz atklāties lieli ikdienā izdzertās sulas vai piena daudzumi, apēsto biezpiena sieriņu un cepumu kvantumi, kas pilnībā nosedz nepieciešamo dienas kaloriju daudzumu.

Bērni atdarina savus vecākus, tāpēc vispirms jāpadomā, kāda ir pašu attieksme pret ēdienu, cik bieži un veselīgi ēdam paši, vai ēšana mums ir patīkams, regulārs notikums, kā arī, vai ēdienreizēs paturam prātā, ka ēšana vienlaikus ietver sevī arī attiecību veidošanu ar ģimenes locekļiem. Būtu labi, ja jau zīdainis, kas sācis ēst pirmo piebarojumu, var ēst kopīgi ar pārējiem ģimenes locekļiem. Pie tam, ja viņa ēdiens īpaši neatšķirsies no tā, ko ēd pārējie (lieliska iespēja visai ģimenei no ceptiem kartupeļiem un kečupa atgriezties pie dārzeņiem un putrām!), viņš jutīsies daudz piederīgāks ģimenei, kā arī tāds, ar kuru rēķinās kā ar pilnvērtīgu ģimenes locekli. Komunikācija, kas var notikt starp ģimenes locekļiem pie galda, jebkuru ēdienu padara “garšīgāku”. Ir skumji justies nepiederīgam, kuru baro kaut kur atsevišķā vietā un laikā ar dikti veselīgiem bezgaršīgiem ēdieniem, no kuriem pašai mammai reizēm teju vai jāviebjas un jāmelo par to, cik tas esot garšīgi... Vāciešiem ir tāds labs teiciens: “Acs ēd līdzi.” To arī noteikti der atcerēties attiecībā uz maziem bērniem.

Tikai uzticoties bērna spējai tās atpazīt un izlemt, kad ēst un kad nē, mēs iemācām veselīgus ēšanas ieradumus. Nevajadzētu likt bērnam pārāk ilgi sēdēt pie neizēsta šķīvja vai likt apēst visu, kas uz tā uzlikts pat tad, ja bērns sev ēdienu uzlicis pats. Mazs bērns reti spēj paredzēt, cik viņš spēs apēst. Ja bērns pārāk bieži pieceļas no galda tā arī neko neapēdis, bet drīz jau prasa ēst atkal, tad būtu labi mācīt, ka ir jāizmanto iespēja ēst tad, kad ēdiens galdā. Ja tā nenotiek, tad jāgaida atkal nākamā šāda iespēja. Šādi reizēm jau pēc divām trim dienām, kurās nejūtas īsti paēduši, jo nesaņem ēdienu starp ēdienreizēm, bērni tomēr daudz labāk izmanto ēdienreižu iespējas. Vecās metodes “tagad par māmiņu, tētiņu un vecmāmiņu”  vai arī “apēdīsi visu, tad tiksi uz šūpolēm” nepalīdz bērnam atpazīt sava ķermeņa vajadzības un tiek uzskatītas par problēmu veicinošām nevis palīdzošām.

Konsultācija ar video analīzi.

Ja vecāki izlēmuši meklēt palīdzību, vēlams meklēt tādu, kur speciālists (psihologs vai psihoterapeits) strādā ar video sižetu analīzi. Tieši tā vislabāk redzams, kādā veidā vecāki pārprot bērnu un viņa signālus, kā arī uzskatāmi var mācīt vecākiem pašiem bērna signālus barošanas laikā atpazīt un uz tiem adekvāti reaģēt. Speciālisti strādā gan ar vecāku pašu filmētiem sižetiem, gan arī var doties uz mājām tādus nofilmēt vai filmē savos kabinetos. Šī metode var pirmajā mirklī likties dārga (jāmaksā arī par laiku, ko speciālists pavada dodoties filmēt uz mājām, un pēc tam sīki analizējot video), tomēr tā iespējams palīdzēt efektīvi un diezgan īsā laikā.

Likums, ko der atcerēties satrauktajiem vecākiem: Neviens vesels bērns brīvprātīgi nemirs badā pie pilna šķīvja!

Vita Kalniņa

Psiholoģe centrā LĪNA