20 adītu segu stāsti // Ārpus laika un telpas

Autors: Linda Vītuma

Varot izvest meiteni no laukiem, bet gandrīz neiespējami esot izvest laukus no meitenes. Es esmu dzimusi Rīgā, bet kopš pirmās savas dzīves vasaras, esmu dzīvojusi laukos. Īstos laukos. Latgales laukos. Izglītotos Latgales laukos. Bet laukos. 

Līdz nesenam brīdim šķita, ka lauku un meitenes stāsts uz mani neattiecas. Dzimusi Rīgā, augusi Pierīgā, mācīta, skolota, nervoza, stervoza. 

Kā gadījās, kā ne - sākās mana dzīve manos laukos - Mazajā Nekurienē.

Internets kļuva ar vien ātrāks, braucieni uz Rīgu ar vien retāki. Ceļojumi uz lielpilsētām (Londonu, Parīzi) mijās ar atvieglojumu nakts vidū lūkojoties zvaigžņotās debesīs un dzirdot klusumu. (Ne)mainīgā ainava aiz loga acis darīja vērīgākas.

Bibliotēkas un pasta apmeklējumi. Grāmatas, dzijas, rokdarbi, krāsns kurināšana. Rimtums, kas rāmi gulsnējas gurnu rajonā, kliedē miglu galvā un vairo maigumu sirdī.

Idille, kas ļauj iekļūt citā laika telpā - kur zūd raizes par nākotni un kļūst jūtama saikne un spēks no pagātnes.

Zūd steiga un atskaites punkts.

Līdz kādā brīdī tas parādās. Un es sajūtu laukus sevī - nesatricināmus un klātesošos. Un kāda daļa manī sāpēs iekliedzas. Raud. Satraucas. Un nervozums sāk modināt stervozumu, kurš neceļas. Sprakšķošās krāsns liesmu ieaijāts, maigas vilnas pirkstu galos mierināts - tas guļ, kamēr nervozums raud teju bez elpas. No vientulības, no mazvērtības, no tukšuma.

Līdz tas rimstas, jo ir atgriezies mājās.

Laukos pie sevis. Vietā ārpus laika un telpas.

* Kad kaut ko radām no dabas materiāliem, mēs iesaistāmies tūkstošiem gadus senā tradīcijā. Jūs ne vien radāt skaistumu savai dvēselei un nākamajām paaudzēm, bet iemiesojat arī savu senču prasmes. 

- the woven road

15.02.2017 09:46

Komentāri