Mans vārds ir Linda Vītuma. Vārdi, kuri stāsta par mani: Alises piedzīvojumi brīnumzemē. Pīters Pens. Mērija Popinsa. Mūzika. Mēness. Vakarskola. Filozofija. Ģimene. Bērni. Informāciju tehnoloģijas. Līdzatkarība. Dūlošana. Vecmātība. Grāmatas. RBS / MBA. Medicīna. ebit. Kastanis. Disleksija. Budisms. Emīlija Dikinsone.
Mani sauc Liene Korņejeva
Mans vārds ir Liene Korņejeva. 2003. gadā esmu pabeigusi Rīgas Stradiņa Universitātes medicīnas fakultāti bez sarkanā diploma :D Tagad jau esmu beigusi rezidentūru un esmu sertificēta ārste ģenētiķe. Bez tā jau 10 gadus dresēju Stradiņu studentus, piedalos piedzīvojumu sacensībās, niekojos ar kērlingu, slēpņošanu un karatē, audzinu bites un 2 meitiņas, mācos dūlu zinības, gribu mainīt pasauli :D. Nedzīvoju Rīgā un man ļoti patīk braukt ar mašīnu un skaļi (un nepareizi) dziedāt pie stūres.
Haruki Murakami (村上 春樹) ir Rakstnieks-Burvis, ar kura palīdzību mana apziņa ceļo laikā - brīvi uz vietu, kad esmu jau veca, un mana dzīve tuvojas noslēgumam, kad zinu to, ko tagad vēl tikai ceru aptvert. Un jau pirms kāda laika sapratu, ka dažādās dzīves jomas ir tik ļoti ne-dažādas - viss ir par vienu un to pašu, tikai nosaukts citā vārdā. Atveru iknedēļas žurnālu. Lasu.
Nekad neesmu slēpusi, ka lasu enciklopēcijas, antoloģijas un mācību grāmatas. No vāka līdz vākam. Vēl par mani? Varu padalīties ar kādu savu pārliecību - atvaļinājums ir brīdis cilvēka dzīvē, kad viņš var DARĪT, KO GRIB. Ja grib - arī strādā. Ja grib - arī mācās. Es mācījos.
Ir daudzas lietas, par ko es pārdzīvoju - nu, tā, ka konkrēti "cepos". Bet ir viena, ar kuru esmu tieši tā, ka pilnīgi mierā - es neradu idejas, tās nerodas manā galvā. Visas domas manā galvā ir kaut kur jau izdomātas. Es tikai tām iedodu fizisku ķermeni - materializēju. Iemiesoju. Realizēju. Uzadu, izdaru. Padaru redzamu. Padaru pielietojamu. Es nespēju radīt mākslu (pat pavārmākslu), bet es spēju atšķir labu mākslu no ne-mākslas (tas attiecas arī uz ēdieniem). Un tas mani pilnīgi nemaz neapbēdina, jo... pasaule ir pilna brīnumu, arī bez mana radošuma - man atliek tikai to aprakstīt. Vārda tiešā nozīmē - tikai aprakstīt, dokumentēt. Tā idejas kļūst redzamas un atmiņas - lasāmas. Sev, radiem un draugiem par prieku apkopoju dažas 6 gadus senas atmiņas. Bezgala skaistas - ZIEMEĻU CEĻOJUMS.
Mazā Mija dzīvo meža vidū mājā ar oranžiem logiem un ir cieši saistīta ar ģimeni, kura dzīvo šajā mājā. Mazā Mija ir drosmīga un bezbailīga, bet līdz šim nav jutusi pārāk lielu vēlmi doties piedzīvojumos kopā ar meža mājas iemītniekiem. Dažreiz tā vien šķiet, ka viņai no visas sirds patīk mazas katastrofas.
Dzīvoja reiz jauns puisis - slimīgs un vārgs, čikstulīgs un ar dzīvi neapmierināts. Teju 30 gadu vecumā vīlies un kreņķīgs, viņš bija gatavs neatgriezeniskam solim. BET tad viņa prātā ienāca ideja - viņš nolēma, ka vienu gadu savā dzīvē viņš dzīvos ticot, ka 100% no notiekošā ir viņa atbildība. Viņš darīs, cik spēs, lai mainītu apstākļus, lai kāds arī būtu rezultāts. Tā sākās jaunā cilvēka gads - pilnas atbildības paņemšana par savu dzīvi un darbs tās uzlabošanā. Tas ir slavens stāsts par īpašu cilvēku - par Viljamu Džeimsu - amerikāņu psiholoģijas tēvu.
Man jau sen sen bija tāda fantāzija: (1) visas mājās esošās grāmatas izlasīt; (2) visu mājās esošo dzijiņu izadīt; (3) dārziņu iekopt; (4) to, kas IR baudīt. No negausības brīvai tapt. JOMO(joy of missing out) praktizēt. Tad atnāca Pandēmija ar corona vīrusu. Iestājās savāda dzīve.
FAKTI 1. COVID19 vīruss izplatās ar izrunātiem/ izelpotiem/ izšķaudītiem pilieniem. 2. Vīruss ilgi gaisā nepaliek un nosēžas uz virsmām. 3. Infekcijas avots ir cilvēks, kuram jau ir slimības simptomi un vesels, bet jau inficēts cilvēks, kuram slimības simptomi būs tikai pēc dažām dienām.
Vienas nakts laikā divas reizes mēģināju pastāstīt savu vecmātības stāstu. Nenoticēju. Lai arī stāstīju godīgi, labākajā iespējamā veidā, kādā to šobrīd redzu, izjūtu. Pusdienas. Sūrojos draugiem. Draugam, lūk, kāds priekšlikums: "Saki - man ir novēlēts mantojums ar nosacījumu, ka saņemšu to, kad kļūšu par vecmāti." Cik skaisti meli! Cik skaists stāsts! Cik ļoti, iespējams, pat patiesība. Tā mēs ar liktenīgiem ieteikumiem dzīvē apmaināmies - es viņam par psiholoģiju, viņš man par vecmātību.
Ja jūs ieraudzītu manu "ēnas bērnu", saprastu, ka neesmu nedz priecīga, nedz viegla. Un arī humora izjūta, kā saka mana māsa, man neesot. Tomēr labu joku, tāpat kā labu mākslu, es spēju gan atšķirt, gan novērtēt. Tā, nu, jaunā dzīves posmā vēlu sev PRIEKU un VIEGLUMU. Prieks un vieglums ' 2020! Lai top!
Mazā beļģu riteņbraucēju meitenīte pieskrēja pie manis, apķēra, mīļoja. Kad es pietupos, apķērās ap kaklu, ielika galvu man pie kakla un es jutu, ka viņa mani smaržo. Un tur cieši, cieši, cieši. .... Tā sākās mans 4.septembra rīts. 20 gadus pēc tam, kad apprecējos ar savu vīru.
Tikai tulkojumā spēju rakstīt gari. Vārdi no pirktu galiem ir īsi un strupi. Pārsvarā skaņas - neartikulētas, reizēm metāliski precīzas, var būt dziedošas.
Šorīt viņa pamodos tādā ne tik ļoti sev raksturīgā omā. Nav pat svarīgi, kāpēc. Tā vienkārši bija. Viss bija slikti - par daudz trenkā, daudz kas aizmirstas, tonis ne tāds, raudiens nāk. Iesēdās mašīnā un uzlikām dziesmu - nuuuu, dikti mīļu dziesmu. Līdzi dziedamo dziesmu.
Šorīt pamodos tādā ne tik ļoti sev raksturīgā omā. Nav pat svarīgi, kāpēc. Tā vienkārši bija. Piedzīvojot noskaņojuma svārstības, dienas laikā vēl kādas 10 reizes atgriezos pie rīta vadmotīva...
Es mēdzu iespringt. Ui, kā mēdzu. Un tad es nevaru atspringt. Gadiem es varu iespringusi trīties un ņemties, un drīpelēties. Tāda iespringusi pirms, nu, jau kāda laika, draudzenes L. ievilināta - es devos uz pirmo karate nodarbību. Šķita, ka man acis no pieres izkritīs no saspringuma. Tās bija vienīgās, kas vēl spēja kustēties. Es biju tik stīva, ka pat lāga paelpot nevarēju. Tā tas turpinājās reizi no reizes, uz reizi un uz vēl kādu lērumu reižu. Es centos, un man bija grūti, un tad necenots un jutos vainīga. Ui, kā es ņēmos. Pienāca brīdis, kad es atmetu ar roku - es zināju, ka turpināšu nodarboties ar karate, bet es zināju, ka šitā turpināt nav jēgas.
Dažādās pasaules viena pēc otras parādās manā dzīvē un ielūdz ienākt, dzīvot, mācīties tās. Mūzika, filozofija, medicīna, informāciju tehnoloģijas, adīšana un ... dārzi... un šūšana. Bet par to kādā citā reizē. Kopš bērnības viena no manām mīļākajām pasaulēm ir fantāziju pasaule. Tā, kurā ir brīnumi, viss ir iespējams. Pasaule, kurā dzīvo Mērija Popinsa un kurā vārdi ieprieciena. Piemēram - supercalifragilisticexpialidocious
Vakar Jāņa tētim bija vārda diena. Kājām devos uz kapiem. Ieraugot sūnām apsūbējušo akmeņu sētu, sajutu sevi piepildāmies ar mieru - ar kapu mieru un paļāvību, un skaidrību par dzīves un laika ritējumu. Par savas dzīves un sava laika ritējumu.
Lasu grāmatu. Par visu to, ko kāda sieviete "skaidri zina". Viņa zina daudz, viņa daudz ir piedzīvojusi. Viņa mēģina to pastāstīt. Un ir skaidrs, ka "vārdi ir pilnībā nepietiekami", lai nodotu pieredzi, sajūtas, atziņas, kas mājo viņā.
Karstā tveicīgā vasaras dienā, pašā Saulgriežu priekšvakarā pienāca brīdis, kad ar sirsnību publicēju Danas pieredzes stāstu - somu izglītības sistēmas novērojumu piezīmes. Tas ir stāsts par iedvesmu, prieku, dabiskumu un drosmi būt godīgiem - redzēs problēmas, risināt tās un priecāties par rezultātu. Lūdzu, iepazīstaties - Dana.
Kopš sen seniem laikiem man bija fantāzija, ka mana sirds runā franču valodā. Franciski runā sieviete manī, dvēsele, trauslākais manī. Franciski varbūt tāpēc, ka es nezinu šo valodu. Franciski varbūt tāpēc, ka manai ausij tik ļoti tīk, kā franču valoda skan.
Mūsu dzīve laukos ir sākusies. Jau 2 mēnešus dzīvojam prom no pilsētas burzmas. Būtu pārspīlēti teikt, ka tā ir vieta meža vidū, jo visapkārt ir priedes gluži kā Jūrmalā. Drīzāk šo vietu varētu saukt par Mazo Nekurieni.
Viņš gadiem ilgi nevarēja atbildēt uz jautājumu: “Kāpēc tu mīli mani?”. Reizēm šķita, ka viņš nesaprot jautājumu. Reizēm šķita, ka šis jautājums viņam liekas bezjēdzīgs. Kad uzdevu jautājumu, saruna parasti nevedās. “Mīlu un viss.” Arī atbilde uz jautājumu: “Ko tieši tu manī mīli?”, parasti palika bez atbildes. Vienlaikus neapmierināta un atvieglota es turpināju dzīvot gadu no gada kopā ar kādu, kurš nespēja sniegt atbildes uz man tik ierastiem jautājumiem. Līdz vienā dienā…
Sena, skaista, bagātīga - tāds, lūk, ir angļu valodas spožums un posts. Kad dzirdu skolā par angļu valodu sakām: "Ir bērni, kuriem ir grūtības ar rakstību." - gribas teikt: "Drīzāk būtu jābrīnās par tiem bērniem, kuriem šo grūtību nav."
Mans stāsts par disleksiju pamazām pārtop stāstā par lasītapmācību - par kvalitatīvu lasītapmācību. Vēl precīzāk - par foniku kā labu lasītapmācības tehniku. Varbūt tieši tāpēc, kāda posma noslēgumā, manī radās vēlēšanās padalīties ar sava veida apkopojumu par to, kā es mēģināju saprast, kas notiek mana bērna galvā brīdī, kad secināju, ka viņš lasa lēni, kļūdaini un nelabprāt.
Iemesls, kāpēc es būšu sestdien, 20.06.2015 pl.13 Vērmanes dārzā ir, lūk, kāds. Manam dēlam ir disleksija. Šajā mācību gadā mūsu bērnu esam skolojuši ģimenē. Un iemesls, kāpēc esam to darījuši mājās, nevis skolā, patiesībā, ir tik līdzīgs vērtībām un problēmām, kas tiek atkualizētas Pride:
Pēdējā laikā daudz domāju, par to, cik - jā, cik gan daudz, patiesi - es kā vecāks esmu gatava ieguldīt savu bērnu dzīvē, izglītībā, attiecībās ar viņiem. Kāpēc? Un kā es zināšanu, ka un kad ir gana? Ir daudz jautājumu; dažas atbildes. Ir daudz ideju un ierobežoti resursi tās realizēt. Ir vēlme ļauties un nemiers, kas urda. Idejas plūst caur prātu, un es ceru ieraudzīt jēgpilnāko izmaiņu, kas varētu dot vislielāko atdevi manis kā vecāka mijiedarbībā ar bērniem tieši šobrīd - un tieši izglītošanās jomā.
Satiec nepazīstamu cilvēku un Tevi pārņem spēcīgas sajūtas / jūtas pret šo cilvēku. Vai Tev ir tā gadījies? (Emociju spektrs nav svarīgs). Vai, piemēram, notiek notikums (liels vai mazs - nav svarīgi), bet jūti, ka tas galvā turpina malties un ka emocionālā reakcija uz to ir, nu, tāda kā ... neadekvāta, nesamērīga (ja tā izdodas nedaudz paskatīties no malas).
Jums tā ir gadījies? Jūs uzaicina uz randiņu; vēderā iemetas tauriņi; domājat, gatavojaties, nedaudz pafantazējat. Pienāk īpašā diena, kura jau no paša rīta ir īpaša. Katra šīs dienas minūte ir īpaša. No paša rīta lēnām sapucējaties, izdarāt ko īpašu - varbūt uzkrāsojaties vai atspraužat matus tā īpašāk un iesmaržojaties. Tuvojas norunātais tikšanās laiks. Prieks un satraukums ir savijies tik cieši. Jūs jau esat ceļā... Saņemat īsziņu...
Katram stāstam ir sākums. Agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad rodas vēlme pastāstīt sākumu. Un Jūs maldāties, ja cerat, ka dzirdēsiet patieso versiju. Tikai un vienīgi publiskojamo. Un pat to - tik skopu, cik ļaus laiks un noskaņojums.
Šodien puteņo. Ir daudz sniega, viss ir balts, trases ir sadzītas un smagas. Es rakstu par vakar piedzīvoto, bet patiesībā par to, kas notika pirms dažām dienām. Tas notika tajā pašā dienā, kad mūsu acis caur teleskopu redzēja Mēness krāterus. Jo tieši tajā dienā divu mazu meiteņu acis iedegās sajūsmā.
Pirms gada šķita, ka šis būs kārtējais ceļojums kopā ar bērniem. Apstākļi mainījās. Ikgadējais izklaides brauciens sāka gūt citas aprises - ekspedīcija, mācīšanās ceļojot, mācīšanās pasaulē, brīvskološanās, mājskološanās. Ideja bija dzimusi un tapa realizēta. Sākām gatavoties ziemeļu ekspedīcijai.
Nevar būt, ka tas bija tik redzams!? Nevar būt, ka tas bija tik jūtams!? Lai vai kā, droši vien bija kāds veids, kā norvēģu dēļošanas treneris zināja, ka mums līdzi ir kāda īpaša grāmata, kuru esam sākuši lasīt. Jo kas gan varētu būt cits iemesls, lai viņš pēc pirmās nodarbības uz kalna teiktu: “Rīt, lūdzu, nāciet ar spilveniem biksēs” ;)
Vēlmes, vajadzības, iegribas, nemiers, ņemšanās mazinājās ar katru dienu. Pienāca diena, kad pat telefona aparāti pamesti mētājās somās, kabatās, uz galda. Kāda pusaugu meitene liecās pie loga, lai palūkotos pa to un apņēmīgi teici: "Es gribētu...", bet ieraugot ainavu, pabeidza teikumu ar vārdiem - "ai, nē, jau tagad ir labi."
Ceļojuma izglītības programma ir sagatavota un ir gana intensīva. Jaunieši to piedzīvo dažādi - reizēm ar pārsteigumu, reizēm ar interesi, reizēm aiz pieklājības, mīlestības vai līdzjūtības pieciešot manus sagatavotos priekšnesumus. Vērojot bērnu dažādās emocijas, atcerējos kādu senu stāstu.
Ir ceļojuma piezīmes, kas nav īpaši populāras, lai ar tām dalītos. Piemēram, ka pirmajā naktī mazākais no ceļotājiem (5 g.v.) iedzīvojas vēdera vīrusā un pieķēzī visu gultu. Vai arī, ka vēdera vīruss neatkāpjas un ceturtās dienas rītā jautrība turpinās brokastu laikā tikai pa otru galu. Tādi stāsti izjauktu visu romantiku.
Gandrīz nepārtraukta kopā būšana ārpus ierastā dienas ritma dāvā iespēju vienam otru ieraudzīt citādāk kā līdz šim. Kādā, kuru uzskatīji par gandrīz pieaugušu, pamani tik dzīvu un sirsnīgu bērnu. Kādā, kuru uzskati par vēl pavisam mazu, saklausi negaidītu vērīgumu.
Īsi un kodolīgi - ceļošana ir nepārspējams veids, kā mācīties un piedzīvot pasaui, kurā esam. Reizēm stāsti par to ir pārlieku idealizēti, reizēm ne līdz galam izstāstīti un reizēm ir grūti pārslēgt kontrolējošo prātu stāvoklī, kurā nākas paļauties, ka kaut kas neizbēgami atstās pēdas visu ceļojuma dalībnieku sirdīs un prātā.
Reizēm ar bērniem runājam par labajiem un sliktajiem notikumiem, kas piedzīvoti pa dienu, nedēļā vai pēdējā laikā. Ir divi notikumi, kas šajās sarunās parādās atkal un atkal, kā īpašais-labais: ka mēs kopā ēdam un ka mēs esam pārcēlušies uz dzīvi Siguldā. Jāatzīst, ka mazā telpa, kurā, nu, dzīvojam visi kopā, kamīns kā vienīgais apkures veids un klusums, kas mūs apņem biežāk kā līdz šim, maina to, kā piedzīvojam ikdienu un svētkus.
Biju nesen dzimusi, kāds man uz galvas uzlēja ūdeni un kristīja kā Lindu. Grēksūdzes dienās no rītiem nedrīkstēju ēst, un Tēva reizi vēl šodien skaitu latgaliski. Baznīcā es trinos, un seno laiku 3D bildes pie baznīcas sienām mani satrauc vēl joprojām.
"Un pēc kāda laika viņš tapa apgaismots", teica Skolotājs*. "Tikai nepārprotiet, Budas tekstos vārdi pēc kāda laika ir mērāmi dzīvēs - pēc vairākām dzīvēm", viņš paskaidroja apgaismības censoņiem.
Ētika vai kristīgā mācība? Šāda izvēle laiku pa laikam kādam vecākam ir jāizdara, domājot par savu bērnu izglītību. Mūsu ģimenē šos lēmums palīdz pieņemt izjūta par privātumu - skolai tiek uzticēta joma, kura ir mazāk privāta. Vai varbūt - kurā skolā iegūtās zināšanas mūsu ģimenē šķiet mazāk nozīmīgas? Vai varbūt - kurā iegūto zināšanu sekas šķiet vieglāk koriģējamas, ja tas atšķiras no mūsu ģimenes vērtībām un priekšstatiem? Izmantojot šādus izvēles kritērijus, mani nepārsteidz fakts, ka meditācijas pieredzes iegūšana mūsu ģimenē sākas tieši mājās. Meditācija ir pārāk intīma pieredze, lai to pirmo reizi piedzīvotu kopā ar apstākļu sakritībā sastaptiem vienaudžiem - klases biedriem vai pieaugušajiem - skolotājiem.
Viņam bija niķis pārtraukt un iejaukties ar sakāmo ikreiz, kad kaut kas ienāca prātā, neatkarīgi no tā, vai kāds tajā brīdī runāja vai nē. Sākumā iecietīgi, bet ar laiku arvien nepacietīgāk lūdzu, lai mani nepārtrauc un nejaucas sarunās. Līdz kādā dienā bērns, lūkojoties manī ar izmisušām acīm, teica: "Bet tad es tūlīt aizmirsīšu, ko gribēju teikt".
Kā lūkojoties spogulī... "- Dienasgrāmatas raksta vientuļi cilvēki! - Nē, dienasgrāmatas raksta tie, kuriem ir ko teikt. Tie kuru dzīves atšķiras no citu dzīvēm. Un viņi cer, ka kāds to izlasīs un sapratīs, kāds ir tas cilvēks, kas to rakstījis. - Protams! Taču tas neizslēdz to, ka viņi ir vientuļi."
Mēdz teikt - paskatieties un pastāstiet, kas ir jums apkārt, un pateikšu, kas ir jūsu prātā. Vēl mēdz teikt, ka nav sliktu meditāciju. Tad, nu, es jums saku - manā realitātē eksistē tāda parādība, kā slikta meditācija.
Maniem bērniem, šķiet, ir īpašas attiecības ar Mocartu. Pirms 12 gadiem, gaidot meitiņu, biju uz operu "Così Fan Tutte". Cilvēks puncī bija TĀDĀ sajūsmā, ka visu vakaru un nakts pirmo daļu varēju baudīt prieka pilnas, enerģiskas kustības, kādas līdz tam nebiju pieredzējusi.
Labā pamanīšana un novērtēšana itin visā raisa mūsos laimes sajūtu par dzīvošanu. Un jo vairāk labā mēs pamanām un novērtējam mūsu dzīvē (un sevī), jo laimīgāki esam. - Leo Babauta "The Little Book of Contentment"
Līst jau trešo dienu - ir bijis laiks apdomāt piedzīvoto. Ir laiks pakot mantas, lai dotos mājup no zemes, kurā visa ir daudz, viss ir liels un tik daudzveidīgs, lai arī mānīgi tiek saukts vienā vārdā - Amerika.
“Pārtraukt dzeršanu nenozīmē neiet veikalā, kur var nopirkt alkoholu, bet pateikt “nē, paldies”, kad kāds piedāvā pilnu glāzi.”, viņa teica. “Bet tas nenozīmē arī būt cietam džekam un apzināti būt kontaktā ar kādu, kurš visu laiku piedāvā ieliet, lai trenētos pateikt “nē, paldies”, ne?”, atbildēja otra.
Vakar piezvanīja mamma. Lai apsveiktu dzimšanas dienā. Teica, ka esot aizdomājusies, ka viņas meitai esot jau tik daudz gadu. Jautāju, kā viņa jūtas, zinot, ka meita ir tik veca. Nevarēja uzreiz atrast piemērotāko apzīmējumu savām sajūtām, bet teica, ka jūtoties gan par to kaut kā.
Klīst baumas, ka Latvijas skolās kopš kāda laika vairs nedrīkstot pārbaudīt bērna lasīšanas ātrumu. Nezinu, vai tā ir patiesība. Līdz kādam brīdim man tas pat nelikās svarīgi. Šķita, ka ātrumam nav nozīmes, galvenais, lai bērns saprot lasīto. Bet varbūt tomēr lasīšanas ātrumam nozīme ir? Un pilnīgi iespējams, ka tas ir viens no lasītā uztveres priekšnoteikumiem.
Drošības sajūtu mums radas lietas, kas nemainās. Tāpēc, arī izvēloties vingrinājumus bērna lasītprasmes pilnveidei, varam atļauties būt konservatīvi - atrodam vienu metodi un droši to izmantojam, kamēr apnīk. Bet ko darīt, kad drošais, zināmais lasīšanas vingrinājums, ir apnicis līdz mielēm gan lasītājam, gan viņa atbalsta personai?
Advente un Ziemassvētki varētu būt kluss un mierīgs laiks pārdomām. Šogad man tas nav bijis kluss un mierīgs laiks. Šogad man tas ir bijis pārdomām bagāts laiks.
Mani neinteresē, kāpēc tā ir izveidojies, bet Latvijā speciāla vajadzība bērnam var būt tikai tad, ja viņam ir garīgās attīstības aizture. Ja bērns nav garīgi atpalicis, viņam nevar būt speciālas vajadzības. Tieši tas kavē atpazīt, izprast un koriģēt vienu no izplatītākajiem, vislabāk pētītajiem un kompensējamiem mācīšanās traucējumiem - disleksija.
Es esmu atbildīga mamma. Nu, jau gandrīz 4 nedēļas lasām 20 minūtes dienā. Domāju arī par tehnoloģiju izmantošanu sava bērna lasītprasmes veicināšanai. Vai tad jau nebūs gana?! Saņemu jautājumu no draudzenes: “Kādi Tev turpmākie plāni? Būtu labi, ja skolotāja [..] dotu vairāk laika.” Vai tiešām, vai tiešām man būs tomēr jādodas uz skolu?! Jā - būs gan jādodas.
“Līdzīgi kā vecāki regulāri apmeklē ārstus, lai pārliecinātos par savu bērnu veselību, viņiem vajadzētu regulāri vērot sava bērna lasīšanas prasmes. Ņemot vērā lasīšanas traucējumu plašo izplatību, ir daudz lielāka iespēja, ka jūsu bērnam būs lasīšanas grūtības, nevis kaut viena no slimībām, kas tiek pārbaudītas ārsta apmeklējumu laikā.”*
Ikviens no mums piedzimst, zinot, kā izdot skaņas - kā runāt, sazināties. Bet neviens no mums nepiedzimst, zinot, kā lasīt. Lasīšana ir prasme, ko apgūstam dzīves laikā - lasītprasme ir jāmācās. Vēl līdz nesenam laikam nebiju aptvērusi, ka patiesībā lasītprasme ir brīnums.
Aizbraucu uz vietu, kur apstājas laiks - uz laukiem, kur reiz dzīvoja mans vectētiņš un vecmāmiņa. Ieraudzīju kliņģerītes - košas, krāšņas, daudz. Vēl pirms spēju aptvert notiekošo, apņēmības pilna visus ziedus biju nolasījusi, jo nešauboties ne mirkli skaidri zināju - taisīšu kliņģerīšu ziedi! Pati.
Jau 10. mēnesi esmu ceļojumā pie sava iekšējā bērna. Esam satikušās, un mums klājas raibi krāsaini. Uzdevumus līdz šim esmu pildījusi ar sev raksturīgo disciplinētību - visus un laikā. Izņemot šajā mēnesī, kurā bija tikai trīs uzdevumi. Būs bijuši viltīgi uzdevumi... Foto: Fleurs en Fleurs. No Kristīnes dārza. Jūlijs, 2013.
Atnācu mājās un ne bez lepnuma paziņoju māsai - esmu nopirkusi Ziemassvētku dāvanas! Izbrīns un ieinteresētība viņas sejā bija patiesi. Vilku no somas atradumu - Anatolija Danilāna grāmatiņu "Vesels un laimīgs".
Aug buciņš, aug radziņi. Mani bērni nu jau prot lasīt, un viņus ļoti interesē dators un viss ar to saistītais. Un dzīve mums piespēlē situācijas, kurās ir iemesls parunāt un padomāt par to, kas ir un kas nav droši, un kā tas mainās laika gaitā.
Nē, es neesmu tik profesionāla, lai nejustu skumjas, kad kaut kas ir beidzies. Pat, ja šis "kaut kas" ir tik abstrakts, kā programmatūras izstrādes projekts. "Projekts" nekad nav abstrakts - tas vienmēr ir kaut kas reāls un dzīvs. Tajā strādā cilvēki, kuri piedzīvo emocijas, sajūtas un domas. Projekts vienmēr ir par cilvēkiem un par pieredzi, ko viņi kopā guvuši. Par to arī šis stāsts.
Īsi un kodolīgi - atdodu grāmatas. Pirmo reizi, ne pēdējo. Par brīvu. Pirmās 25 grāmatas jau ir sākušas savu ceļojumu uz jaunām mājām - uz Rīgas Biznesa skolu. Ceru, ka arī šīs grāmatas atradīs savas mājas.
Ar šarmantu eleganci viņa sēž pie datora un domā: "Interesanti, ja šo savieno ar šo, varbūt tā varavīksne varētu būt ponija aste?" Esiet laipni aicināti brīnumainajā rozā poniju zemē, kurā visbrīnumainākajos veidos tiek radītas varavīksnes - Rails Girls Riga. Neproti programmēt? Šis pasākums ir tieši TEV!
Reiz vedu meitu un dēlu uz bērnu dārzu. Katram no viņiem gribējās, lai vispirms uz gurpiņu aizved to otru. Tas bija iemesls izplūst asarās un dusmās vienu rītu vienam, citu - otram. Kādu rītu saku: "Ar to, kurš piekāpsies, iešu uz kino". Vecākā meita aši atbild: "Es piekāpjos!". Iestājas miers. Brālis izbauda mirkli, kad ir ieguvis to, ko it kā kārojis. Tomēr uzvara šķiet aizdomīgi viegla. Pēc brīža viņš jautā: "Ko nozīmē vārds "piekāpties"?
Tie bija daži vārdi, kas neatgriezeniski tika ierakstīti manā prātā: "Laiks nav nauda. Tas ir kas daudz vērtīgāks par naudu - tā ir mūsu dzīve.*" Esmu tik aizņemta. Esmu tik aizņemta būt aizņemta. Esmu tik aizņemta, lai nopelnītu naudu, lai nebūtu tik aizņemta, ka tā arī nekad nepiedzīvoju brīdi, kad man ir laiks.
Jo dienas, jo biežāk nespēju būt ātra - nespēju sniegt ātras atbildes, ātri rīkoties. Lūdzu laiku, lai padomātu, lai sajustu sevi, lai aptvertu, ko jūtu, lai padzīvotu ar sajūtu vai domu, lai pieņemtu lēmumu. Tādos brīžos pamanu, cik kluss kļūst mans prāts, cik plaši atveras acis, cik tvirta un vienlaikus rimta ir kļuvusi mana sirds. Tādos brīžos gribas salikt ceļa rādītājus dienām, kad dvēsele nomaldās, apjūk, satraucas.
Oža esot tā, ar kuru varot atsaukt atmiņā pat ļoti senus notikumus, cilvēkus, vietas. Par ožu neko daudz nezinu, bet kaut ko zinu par dzirdi. Man tāda ir. Man tā ir muzikāla. Un tā ir savienota ar atmiņām, kas glabājas manā ķermenī, apziņā, zemapziņā.
Bija laiks, kad man šķita, ka pasauli var iepazīt pēc plāna, ievērojot stingru disciplīnu. Es kļūdījos. Ideja par plānu un disciplīnu atņēma man drosmi, paralizēja mani. Bija lietas, kurām neķēros klāt tāpēc vien, ka aptvēru, ka nespēšu tās iepazīt "pēc plāna". Pēc sākotnējās eiforijas, atklājot vīnu pasauli, ieslīgu skumjās, ka nespēšu iepazīt šo pasauli visā pilnībā. Un man bija taisnība. Vīna pasauli nav iespējams iepazīt pilnībā. Vienīgais, kas ir iespējams - to baudīt dienu no dienas.
Būtu vieglāk uzskaitīt filmas, kuras drīz būšu noskatījusies 101 reizi (Monstriņi, Supersuns Bulta, Karlsons), kā cerēt, ka 1001 dienā pagūšu noskatīties 101 filmu. Tomēr reizi pa reizei ar adīkli rokā saņemu dūšu un noskatos kādu neredzētu filmu. Vecas filmas - o, jā - tās es varu skatīties kaut 101 reizi. Bet noskatīties kādu jaunu filmu... Tam man ir jānoskaņojas, jāsagatavojas. Es mēdzu teikt, ka katru jaunu vietu iemīlu no otrās reizes. Tāpat ir ar filmām - mīlu tās no otrās reizes.
Es lasu grāmatas, es tulkoju grāmatas, es pasvītroju grāmatās, es tās pērku. Grāmatas ir būtiska manas dzīves daļa. Reizēm man šķiet, ka es kaut ko mācos nevis tāpēc, lai pēc tam to pielietotu praksē, bet vienkārši, lai izbaudītu mācīšanās - grāmatu lasīšanas prieku. Un ir grāmatas, kuras mani uzrunā ļoti, ļoti. Tik ļoti, ka varu teikt - esmu pateicīga, ka kāds tās ir uzrakstījis, iztulkojis. Esmu pateicīga, ka kāds tās ir izdevis.
Dzīvoja reiz latviešu komponists Emilis Melngailis. Uz saviem koncertiem viņš mēdzis ierasties ar tukšu čemodānu. Kolēģi Emilim jautājuši: "Kam jums tas čemodāns?". Emilis atbildējis: "Kā, kam? Kur tad es dāvanas likšu?"
Mani satrauc gaidas. Tieši gaidas - citu un manis pašas - ir tās, kas pēdējās nedēļas laikā mani ir satraukušas visvairāk. Mana spēja būt vienaldzīgai pret gaidām ir diezgan ierobežota un maz trennēta. Tā ir parādījusies, bet ir ļoti trausla. Pagaidām.
Es izliekos, ka esmu vizionārs, kaut sirds dziļumos esmu kaut kas pa vidu starp konservatīvo un pragmatiķi. Sirdij nepavēlēsi - es mīlu grāmatas. Lai arī mans planšetdators ir pilns ar grāmatām elektroniskā formātā, es vēl joprojām milzum lielu godu atdodu rokās turamām grāmatām, kuru lapas šķirot čaukst un kuras smaržo. Šis ir pieteikums Nr.76 no 101 lietas saraksta: Izlasīt 101 grāmatu - par katru uzrakstīt emuāru.
Tas ir mans parāds - neuzrakstīts stāsts par sarkano mandalu grāmatu. Man šķita, kāda gan jēga rakstīt par grāmatu, kura runā pati par sevi - MANDALA.Krāso savam priekam*.
Man vēl nav 33 gadu. Tomēr jau kādu laiku jūtos kā 33 gadus veca. Nobriedusi, nobijusies, nogurusi, noskaņojusies... Nodzīvojusi vēl vienu bagātīgu savas dzīves gadu. Citam gads sākas 1.janvārī, citam Saulgriežos. Mans gads sākas 9.martā. Un šajā gadā šo datumu sagaidu ar 101 lietu, ko vēlos paveikt 1001 dienā. Sākums: 09.03.2011. Beigas: 04.12.2013.
Nemiers - tas dzīvo manā vēderā, tas traucē, trīsuļo, mutuļo, dzen. Tas mostas klusumā, tas mostas, kad esmu viena. Viņš ir nelaimīgs, jo viņam nekad nav miera, viņš ir nelaimīgs, jo ir vientuļš.
Man ir 32 gadi. Un man bija sarežģītas attiecības ar mammu. Tās bija attiecības, kurās bezgalīgas ilgas pēc mīlestības mijās ar izmisuma dzītu šīs mīlestības noraidīšanu. Un es zinu, ka tāda neesmu viena.
Ir brīži, kad var rakstīt un ir brīži, kad nevar nerakstīt. Šobrīd man ir brīdis, kad nevaru nerakstīt. Tēma - līdzatkarība. Mērķis - atveseļošanās no līdzatkarības. Pašreizējais statuss - procesā. Un šajā procesā man ir sabiedrotie - Melodija Bītija un viņas grāmatas.
Pirmo reizi mūžā uzrakstīju dzejoli. 3 minūtēs. Pat nesapratu, kā tas gadījās. Izvēlējos tēmu un sāku rakstīt. Un tad tas notika. Es rakstīju par to, ka cilvēkam vajag suni... Bet, vai tiešām tas ir tikai suns, ko vajag cilvēkam?
Man nav ēšanas traucējumu, ja vien par ēšanas traucējumiem neuzskata manu veģetārismu ;) Neskatoties uz to, grāmata "Ēd taču beidzot normāli!" tiešām ir radījusi manī daudz pārdomu. Varbūt tāpēc, ka tajā tik daudz stāstīts par funkcionālām un disfunkcionālām ģimenēm. Kas nu gan ir tiesa - es esmu augusi disfunkcionālā ģimenē.
Kāds paņems rokās grāmatu ar nosaukumu “Ēd taču beidzot normāli!” ... O, jā. Varbūt te būs kāds padoms, ka atbrīvoties no pāris liekajiem kilogramiem, neievērojot diētu! Un tad šis kāds izlasīs grāmatas apakšvirsrakstu “Palīdzība piederīgajiem, kuru meitas un partneres cieš no ēšanas traucējumiem”... Hmm... Kāds aizdomāsies... Nezin vai šī grāmata ir domāta man? ... Ja vien kāds spētu aptvert, cik ļoti šī grāmata ir domāta mums ikvienam!
Viņa ir balta kā sniegs. Viņa ir balta kā iespēju pilna lapa. Viņa ir balta kā tīras domas. Viņa ir balta kā cerība. Viņa ir balta kā sirds, kas pilna ticības. Viņa ir GRĀMATA. Viņa ir MANDALA.
Laiks pirms desmiet gadiem. Esmu apņēmības un cīņas spara pilna. Lasu Visocki. Un vienu dzejoli pat iemācījos no galvas. Un skaitīju. Ziemassvētkos pie eglas.
Ir dienas, kad jūtos nogurusi. Ir dienas, kad jūtos skumīga. Ir dienas, kad jūtos tik viegli ievainojama un mazliet vientuļa. Ir tādas dienas. Bet pat tādās dienās uzaust saule - pat, ja tā nav redzama aiz apmākušā debess juma. Pat tādās dienās man ir sajūta, ka kāds no augšas uz mani noraugās, ka kāds līdzās par mani padomā. Paldies, kādam tur augšā. Paldies, kādam tepat līdzās.
Reiz, kad vīzdegunīgi izturējos pret kādu klases biedru, viens labs draugs man teica - ir vērts atrast kopīgu valodu ar ikvienu, jo no katra cilvēka var kaut ko mācīties. Laikam ejot, vairākkārt pārliecinājos, cik neparastās vietās "mitinās" iespēja mācīties.
" ... un daži vīrieši klausīdamies raudāja. Varbūt daži pieaugušie joprojām sajūt sevī raudošu bērnu, kuru stāsti var mierināt". Un tiešām ir kāda grāmata, no kuras lasot stāstus bērnam, asaras pār vaigiem birst pieaugušajam...
Stāsta, ka 100 iemesliem pateikt "Nē", pretī esot tikai 10 iemesli pateikt "Jā". Stāsta, ka 50 vārdiem, kas apraksta negatīvas emocijas, pretī esot tikai 15, kas apraksta pozitīvas. Stāsta, ka brīžos, kad jūtamies slikti, nevis pieņemam un samīļojam sevi, bet mēģinām sāpināt kādu citu.
Viens klikšķis. Atveras lapa... Sāk skanēt mūzika... Un nav vērts acis nenovēršot raudzīties sliktas kvalitātes attēlā. Tikai brīdi veltu omulīgajai sejai, kas dziedās man dziesmu, un sāku darīt ko citu, ļaujot mūzikai skanēt fonā.
Ir dzirdēts viedoklis, ka grāmata ir laba dāvina. Un ir grāmatas, kas tiešām ir labas dāvanas. Tās es saucu par “drošajām grāmatām”. Tomēr reizēm grāmata kļūst par dāvanu, kad nezinām, ko citu dāvināt. Un ir tādas grāmatas, kuras nevajag dāvināt. Manā plauktā tādas jau ir divas – divas “nedrošās grāmatas”.
Stāsta, ka grūtniecības laikā vajagot pārdomāt, kādas ir attiecības ar vecākiem, jo īpaši, kādas ir attiecības uz mammu. Stāsta, ka tas ietekmējot gan sievietes grūtniecību, gan viņas dzemdības. Katrai no mums noteikti ir savs "pārdomu ceļš" un izvēle, ko ar šīm pārdomām darīt.
Līst lietus - lāses bez žēlastības tiek sistas pret stiklu, atsitas un bezspēkā slīd lejup. Pūš vējš - pat ja kāds koks bija sarūpējis sev frizūru, nu tā ir izjaukta. Vienīgi lapas jaunība dod tai spēku noturēties pie zara. Gaiss ir mitrs un smagnējs - tāds latvisks. Tik ļoti gribas kaut ko vieglu un saulainu... Spānisku?
Ir dienas, kad gribas raudāt. Tam nav nekāda iemesla. Ārēja. Arī iekšēja. Tomēr domas kļūst izkliedētas, ķermenis izplūst, saplūst. Acis piepildās ar asarām. Un neatliek nekas cits, kā ļauties...
Kad visapkārt tiek daudz runāts par krīzi, omas uzlabošanai izvēlos to saukt par "dižķibeli" :) Kad šur tur tiek runāts par mazo grāmatu apgādu bojā eju, izvēlos piedalīties dažādu interesantu grāmatu izdošanā :) Kas tā rezultātā rodas?
Sniegs pazudis. Zeme... smaržo un kļūst mīksta. Kāpēc nejūtu pavasara smaržu? Kur ir smarža? Nejūtu? Nav? Saule. Ieelpa. Mirklis. Ummm... Sniegpulksteņi. Nevienam neteikšu, kā to sauc... Un, kurš gan to nezina...
Es mīlu grāmatas. Es tās noskatu, pērku, lasu, lieku plauktā un priecājos, vēlāk uz tām skatoties. Grāmatas ir manas ikdienas sastāvdaļa. Un ikdienai, manā pasaules redzējumā, nav nekāda sakara ar ideāliem. Varbūt tieši tāpēc biju tik izbrīnīta pirms dažām dienām sastapt kādu, kuram ar grāmatām ir saistīti ideāli. Šis kāds ir grāmatu izdevējs, kurš šobrīd ir sācis izdot grāmatu kolekciju. Hmmm.... Kā gan es to varēju palaist garām?
Esmu veģetāriete. Kāpēc? Arī pati esmu mēģinājusi atbildēt uz šo jautājumu. Un atbildi izlasīju kādā grāmatā: Lai ko arī stāstītu paši veģetārieši, to aizstāvji vai noliedzēji, veģetārisms ir un paliek emocionāls lēmums. Es ar savu veģetārismu varu vien parakstīties zem šī apgalvojuma. Man tas ir un paliek emocionāls lēmums bez jeb kāda racionāla pamatojuma.
Izeju ārā. Ieelpoju gaisu. Pavasaris. Putni šorīt tādi savādi klusi. Uzlieku mūziku. Frederiks Šopēns. Klaviermūzika.Vēlreiz ieelpoju gaisu un līdz pat pēdējai šūnai sevī jūtu, ka gaidu pavasari.
Tuvojas mana dzimšanas diena. Tas vienmēr rosina uz pārdomām. Jo īpaši cilvēkus pēc 30. Un šogad es kļūšu par "cilvēku-pēc-30". Un nu jau vairākus gadus, tuvojoties savai dzimšanas dienai, es iztēlojos, kāda varētu būt mana pēdējā dzimšanas diena.
"Mēs to izdarījām!", "Novēlu izlasīt!", "Ar šīs grāmatas izlasīšanu nevar nokavēt." Tie visi ir novēlējumi, ko nu jau pirms krietna laika ne bez lepnuma rakstīju grāmatā, ko biju iztulkojusi: Melodija Bītija "Pārtraukt Līdzatkarību."