Mēmie zaudējumi: Piezīmes aprūpes sniedzējiem
Autors: Linda Vītuma
Kima Klūgere-Bella (Kim Kluger-Bell) raksta: "Ikviens, kurš spēj apzināti izdzīvot jebkura veida sāpes, spēs būt jums līdzās, lai sniegtu atbalstu."
Ikviens? Apzināti izdzīvot sāpes? Spēs būt līdzās? ... Izdzīvot SAVAS sāpes ... Izklausās pēc gara un grūta ceļojuma. Bet varbūt ejot šo ceļu, dzimtu spēja būt līdzās ne vien citiem, bet arī sev - sāpēs, pārdzīvojumos, bailēs un sērās? Varbūt tas ir ceļš ne tikai pie citie, bet arī pie sevis?
Fragments no grāmatas Kim Kluger-Bell
"Unspeakable Losses. Healing
from Misscariage, Abortion, and Other Pregnancy Loss."
144-147.lpp
Lai arī netīši, nemaziniet agrīno zaudējumu emocionālo nozīmi nedz spontānu, nedz mākslīgu abortu gadījumā. Mūsu kultūrā ir pieņemts uzskatīt, ka agrīnajā grūtniecības laikā vēl nav nozīmīgas emocionālās piesaistes gaidāmajam bērnam, kā rezultātā netīši var tikt noniecināta konkrētās sievietes un viņas partnera emocionālo pārdzīvojumu nozīmība. Var gadīties, ka tie, kuri meklē atbalstu bērna zaudējuma gadījumā, ir emociju pārņemti un lūdz profesionāļu palīdzību, lai atgūtu adekvātu realitātes redzējumu. Attieksme, kas mazina viņu pārdzīvojumu nozīmību, var kavēt izdzīvot pilnu zaudējuma radīto emociju klāstu.
Piedāvājiet un iedrošiniet sievieti un viņas ģimenes locekļus apskatīt, pieskarties, paturēt un / vai nofotografēt mirušo bērnu, kas var būt palīdzoši, lai aizsāktos sērošanas process. Ir pavisam nedaudz cilvēku, kuri ir nožēlojuši, ka ir apskatījuši savu mazuli, bet ir daudzi, kuri nožēlo, ka to nav izdarījuši, vai ka viņiem nav bijusi tāda iespēja. Runājot ar cilvēkiem, kuri sākumā bija atteikušies aplūkot savu bērnu, viņi atzina, ka esot jutušies pateicīgi medicīniskajam personālam, kurš piedāvāja un iedrošināja to darīt. Bērna apskatīšana ne vien padara zaudējuma izjūtu daudz reālāku, ka rezultātā var aizsākties apzināts sērošanas process, bet arī dod iespēju vecākiem izveidot saikni ar bērnu, kuru viņi, laikam ejot, varēs glabāt savās sirdīs.
Piedāvājiet atbalsta resursus - grāmatas, tīmekļa adreses, atbalsta grupas, psihoterapeitu kontaktus, informāciju par dažādām ceremonijām un atceres pasākumiem. Atbalsts var būt ļoti palīdzošs arī gadījumos, ja tiek piedzīvota ļoti agrīna grūtniecības pārtraukšana, spontānais aborts vai cits “atgriezenisks” zaudējums. Vispārpieņemtā attieksme, kas saistīta ar šādiem zaudējumiem, var kavēt cilvēkus apjaust savu pārdzīvojumu patieso intensitāti. Piedāvājums izmantot atbalsta resursus ir kā aicinājums sievieti un viņas partneri savus pārdzīvojumus uztvert nopietni.
Esiet gatavi saņemt “novirzītos” dusmu izvirdumus, un jums būs vieglāk tos pārstrādāt. Mēģinājums palikt emocionāli pieejamiem, vēlme uzklausīt, kas sievietei un viņas tuviniekiem ir sakāms, empātijas izrādīšana par piedzīvoto netaisnību un grūtībām atrast piemērotu dusmošanās mērķi, var būt daudz palīdzošāk zaudējumu piedzīvojušajai ģimenei, kā emocionāla norobežošanās.
Iedrošināt sievieti un viņas ģimeni dot sev laiku fiziski un emocionāli atveseļoties pirms nākamo grūtniecību plānošanas. Ļaušanās impulsam mēģināt “salabot” sievietes pārdzīvojumus, piedāvājot medikamentus vai dodot padomu koncentrēties tikai uz turpmākajām grūtniecībām, kavēs sērošanas procesa sākšanos vai atliks to uz nenoteiktu laiku. Norobežošanās no piedzīvotā, dod iespēju izvairīties patiesi apjaust zaudējuma emocionālo ietekmi, kas var negatīvi ietekmēt attiecības ar nākamo mazuli.
Var būt riskanti izdarīt pieņēmumu, ka zaudējums ir bijis emocionāli nenozīmīgs tikai tāpēc vien, ka pacients izskatās apņēmības pilns spert nākamos soļus. Ir cilvēki, kuri tiešām spēj ātri un bez piepūles pārstrādāt traumatiskus notikumus, tomēr jāņem vērā, ka ģimene, kura ir piedzīvojusi zaudējumu, var izjust milzīgu sociālo spiedienu nepiešķirt saviem zaudējumiem pienācīgu nozīmi. Tāpat jāņem vērā, ka emocionāls sastingums ir bieža sākotnējā reakcija zaudējuma gadījumā, tāpēc ir svarīgi atcerēties, ka emocijas var tikt apspiestas, pacients var emocionāli norobežoties, vai arī pārdzīvojumi var izpausties kā somatiskas reakcijas. Šādā gadījumā var secināt, ka sērošanas process ir apstājies.
Tomēr nevajadzētu izdarīt pieņēmumu, ka grūtniecības pārtraukšanās vai aborts visiem rada vienlīdz spēcīgus pārdzīvojumus.Visticamāk, sieviete, kura grūtniecību ir rūpīgi plānojusi vai piedzīvo savu pēdējo iespēju dzemdēt bērnu, no zaudējuma atgūsies grūtāk kā sieviete, kura ir izvēlējusies pārtraukt neplānotu grūtniecību un apzinās, ka viņai vēl būs daudz iespēju iznēsāt un laist pasaulē mazuli. Vienīgā iespēja izvērtēt konkrētā zaudējuma nozīmību, ir pavadīt laiku sarunās ar sievieti, noskaidrojot visus ar grūtniecību saistītos apstākļus.
Vainas un kauna izjūta ir nozīmīgs faktors, kas var kavēt sievieti un viņas ģimeni sērot. Biežāk to novēro gadījumos, ja grūtniecība ir zaudēta vai pārtraukta pirms krietna laika, kā arī ļoti agrīnas grūtniecības pārtraukšanās vai aborta gadījumā. Lai sniegtu atbalstu sievietei un viņas ģimenei šādos apstākļos, nepieciešams radīt beznosacījuma pieņemšanas un līdzjūtības gaisotni.
Reproduktīvās krīzes gadījumā psihoterapijas nozīmīgākais mērķis ir rast resursus apzināti izdzīvot zaudējuma pieredzi (visbiežāk atceroties vissīkākās detaļas, kā, kas ir noteicis, to pārrunājot vai pierakstot). Tas pasargās zaudējumu piedzīvojošo sievieti un viņas ģimeni no neapzinātas norobežošanās un dzīvošanas nepārstrādātu, neizdzīvotu sēru ēnā. Gadījumos, ja tiek zaudēta īpaši gaidīta grūtniecība, ir svarīgi izzināt zaudējuma neapzināto nozīmību. Ja zaudējums ilgstoši netiek pārstrādāts, visticamāk, tam ir piesaistīta kāda konkrēta, lai arī neapzināta nozīme. Sapņu analizēšana un brīvo asociāciju izmantošana psihoterpaijā bieži vien var būt palīdzoša šo neapzināto, reizēm destruktīvo saikņu pārstrādē.
Tulkoja: Linda Vītuma
* Pielikumā pievienots literatūras saraksts, kuru var izmantot, lai turpināt izglītošanos par šo tēmu.
IZLASI ARĪ: