Es. Dūla. Kāpēc?
Autors: Linda Vītuma
Viss sākās ar vienu vārdu - cieņa. Tam sekoja ilgs pārdomu brīdis, ilgs klusuma brīdis. Brīdis, kurā nespēju vairs pateikt ne vārda, lai atbildētu uz jautājumu, kāpēc ES vēlos būt DŪLA. Daļēji jau būdama ceļa uz radību zemi "LaborLand", uzrakstīju šo...
Cieņa - tā ir galvenā vērtība, kas nosaka manus uzskatus un rīcību jomā, ko sauc par dzemdniecību. Cieņa ir vērtība, kas pienākas ikvienam. Es vēlos, lai ar cieņu izturas pret mani, pret dzemdētāju, pret viņas aprūpētāju.
Saņemt cieņas pilnu attieksmi un izturēties ar cieņu var jebkur. Iespējams, tas izskaidro manu toleranto attieksmi gan pret dzemdību vietu, gan pret dzemdību veidiem.
Cieņa gan pret garu, gan miesu, gan pret māti, gan bērnu. Cieņa pret sevi un citiem. Cieņa ir mērķis, ko vēlos sasniegt un nodrošināt esot dūla, mācoties par vecmāti un plānojot turpmākās studijas dzemdniecībā.
Viss pārējais ir līdzekļi, kā veidot un uzturēt pašcieņu, vairot savstarpējas cieņas pilnu vidi, lai kur arī es atrastos. Savukārt līdzekļu izvēle sakņojas ticībā. Ticībā tam, kas vairo cieņu. Un šobrīd es ticu, ka zināšanas un izpratne ir līdzekļi pašcieņas un cieņas pret citiem vairošanai.
Un pieņemšana. Daudz pieņemšanas. Pieņemot, mēs dodam sev iespēju saskatīt realitāti tādu, kāda tā ir. Mācoties un saprotot, mums ir iespēja šo realitāti mainīt. Mainīt - uz labu.