The Purpose Project: Mans Zelta Buda
Autors: Linda Vītuma
Drošas atbildes uz jautājumiem par jēgu, par pienākumiem un talantiem. Drošība un aprēķins. Gadījums. Daudz gadījumu. Es iekritu dubļos netīšām un izrādījās, ka tie ir noderīgi - silda un sargā, ir veidojami un nepievērš uzmanību. Ļauj man neatbildēt ne sev, ne citiem uz jautājumu “Kāpēc?”. Kāpēc ir svarīgi sākt atklāt savu “Kāpēc?”? Zelta Budu sevī?
Jo beidzot jautājums “Kāpēc?” nav vairs izmisuma pilns, atbilde uz to vairs nav neatliekami svarīga. Pats jautājums īsti vairs nav svarīgs. Jo tas nav jautājums, tas ir būšanas veids. Tas ir kļuvis par katru dienu. Par atsaukšanos tam, kas ievibrē, rezonē, skan. Tas ir, kā sākt sarunāties, ļaut spoguļoties sevī.
Kam?
Un tomēr - kāpēc?
- Lai vecumā neteiktu: Lūk, viena lieta, ko nožēloju.
- Lai izdzīvotu kādu fantāziju.
- Lai apliecinātu savu vērtību.
- Lai darītu vienīgo neizbēgami jēgpilno šajā pasaulē?
Kas ir Zelta Buda manī?
Kas kurā spoguļojas? Dzīve spoguļojas.
Kur spoguļojas? Kas ir Zelta Buda manī, kurā pati dzīve spoguļas?
Būšana mierā ar nāvi. Jo ir apziņa, ka nāves nav. Esamība, kas zina par neesamību, no kuras nākam un uz kuru ejam. Un būšana mierā ar to.
Un nodrūp iluzori drošības un nemainības dubļi. Un kā Zelta Buda mirdz neesamības un mainības miers. Un nomierina tas miers tos citus, kas pietuvojas šai robežai gan vienā, gan otrā virzienā. Un vecene priekā paceļ rokas un smej savu bezzobu muti: "Beidzot prieks uzzināt, ka nav prieka šai pasaulē*” - beidzot vari būt mierā zinot, kas viss mainās un pāriet. Pavisam.
Foto: "Joy at last to know there is no happiness in the world*" -Ajahn Chah
Un katra diena kļūst par rasas pili - reālu un gaistošu vienlaikus. Katra šūna, sajūta, doma. Katrs mirklis - reāls un gaistošs vienlaikus. Un pārvēršas mierā.
Un viņi nāk un iet, un viņos vairojas miers pa lāsītei vien, kā trauks, kas piepildās no rasas.
Foto: Inga Ābele
Zinu nāvi. Esmu nāves iezīmēta. Man būs būt mierā ar to. Nedz ilgoties, nedz baidīties. Būt klātesošai.
Drošināt klātesot, ne ar dubļiem smērējot. Rāmi un klusi.
Pārelpot. Pieņemt. Sagaidīt. Pavadīt.
Es uzticos un paļaujos uz to, kā daļa es esmu.
Es esmu gaisma, es esmu spēks ar dziļām saknēm zemē.
Es esmu vecmāte.
Rāmi eimu, rāmi teku, rāma mana valodiņa.
Foto: Kristīne Lamberte