Sēras: Dēla un mātes saruna
Autors: Linda Vītuma
Viņa lasīja kāda cilvēka atmiņas par miljoniem bojā gājušo, lai uzdrīkstētos pietuvoties savām sērām. Es lasīju viņas stāstu par divu nedēļu vecumā mirušu pirmo bērnu, lai uzdrīkstētos uzrunāt savas sēras. Kaut kas savāds notiek brīdī, kad apjaut, ka neesi viens. Tad durvis, aiz kurām gadiem ilgi ir dusējušas lielas sāpes, paveras. Un kaut kas notiek. Kaut kas sākas. Kaut kas, kam ejot cauri, negribas būt vienam. Gribas būt kopā ar kādu. Gribas sajust tuvumu, atbalstu.
Fragments no Mollijas Fumia grāmatas "Gabaliņš Manas Sirds"
Molly Fumia "A Piece of My Heart", 91.-94.lpp
Vai Tu biji laimīga, kad es piedzimu?
Biju gan. Mēs abi ar tēti bijām laimīgi. Mēs no prieka pat raudājām.
Es zināju, ka jūs bijāt laimīgi. Man vienkārši gribējās, lai tu man to pastāsti. Es atceros, kā viņi uzlika mani uz tava punča. Viņi gan neatstāja mani tur pietiekami ilgi.
Man arī šķita, ka tas nebija pietiekami ilgi. Tu biji mans pirmais bērns, un es vēl nezināju, ka drīkstu pieņemt lēmumus pati.
Tad jau tu atceries manu pirmo raudienu?
Atceros gan.
Un pirmo reizi, kad viņi atnesa mani pie tevis?
Atceros. Tu biji skaists. Tev bija maiga olīvju krāsas āda un brūni mati. Tavi pirksti bija gari, gari - gluži kā manējie.
Visi teica, ka es esot līdzīgs tētim. Tas bija jauki. Bet zini ko?
Ko?
Es gribēju būt līdzīgs tev.
Tu gribēji? Kāpēc?
Jo tu biji mani nēsājusi tik ilgi. Tu biji man viss. Es gribēju būt gluži tāds, kā tu.
Es par to nebiju iedomājusies.
Mammīt, ko vēl tu atceries?
Daudz ko. Es atceros, kā tu atvēri un aizvēri acis, kā tu miegā kustināji rociņas.
Ko vēl?
Es atceros, kā tu elpoji un to kā tu raudāji.
Ko vēl?
Es atceros, kā tava mazā kājele izspraucās no palaga apakšas. Tas bija mīļi.
Un to, kā viņi izģērba mani, lai vari mani aplūkot?
Man bija bail, vai tev nesalst.
Man sala. Es biju tik priecīgs, kad biju tavās rokās. Tur bija droši un silti.
Tu negribēji ēst.
Man ļoti žēl, ka biji tik noraizējusies. Redzēju, ka esi drūma pat aiz maskas, kas klāja tavu seju.
Es ienīdu to masku.
Es zinu, bet tas nebija svarīgi. Es tikai gribēju būt kopā ar tevi.
Es nevarēju tevi noskūpstīt caur masku. Es nezinu kāpēc.
Mammīt, tu mani noskūpstīji ar acīm. Es jutu, kā tavas acis mīl mani, īpaši tajā naktī, kad ēdu piena maisījumu. Es jutu, kā tavas acis seko man līdzi, kad mani pa gaiteni nesa prom.
Tā bija pēdējā reize.
Pēdējā reize kam?
Pēdējā reize, kad turēju tevi. Vai tev manis pēc tam pietrūka?
Jā. Bet tad es vienkārši atcerējos tevi.
Atcerējies mani?
Jā. Es atcerējos, cik silts bija tavs ķermenis. Tu mani sargāji deviņus mēnešus. Tu dāvāji man dzīvību. Tad tu mani turēji divas dienas. Mēs varējām skatīties viens uz otru.
Jā, mēs skatījāmies viens uz otru.
Tu atceries? Es aizvēršu acis un iztēlošos tevi un sevi.
Es iztēlojos tevi visai bieži.
Es atceros, kā pukst tava sirds. Un to, kā tu sauc mani vārdā.
Man ļoti patīk tavs vārds.
Es atceros tavus gaišos matus un zaļās acis. Es atceros tavu smaidu. Es atceros tavas asaras. Es zināju, ka tu mani mīli.
Bet es aizgāju.
Jā, bet es tāpat spēju tevi atcerēties.
Man tik ļoti žēl. Es tā arī neatvadījos no tevis.
Es arī. Man arī ir ļoti žēl. Mēs nezinājām.
Mēs nezinājam gan.
Vai tu kādam pastāstīsi par mani?
Kam?
Manām māsām un brāļiem.
Protams.
Ko tu viņiem par mani stāstīsi?
Visu.
Vai tu viņiem pastāstīsi, ka es nebiju raudulīgs?
Jā.
Un ka tevis dēļ es centos ēst?
Jā.
Un ka tu mani nekad neaizmirsīsi?
Neaizmirsīšu - nedz es, nedz viņi. Es viņiem stāstīšu savas atmiņas par tevi.
Paklau, māmiņ, es zinu, kā mēs darīsim.
Nu?
Tu stāstīsi visiem, kuri nāca pēc manis, un es stāstīšu visiem, kuri nāca pirms manis.
Ko tu viņiem stāstīsi?
Cik ļoti mēs viens otru mīlējām.
Es mīlu tevi, Džeremij.
Es mīlu tevi, māmiņ.
Tulkoja: Linda Vītuma
Atbalstu bērna zaudējuma gadījumā vecākiem, tuviniekiem un aprūpes sniedzējiem ir iespējams saņemt biedrībā "Ģimenes ar eņģeli", kura savu mājvietu ir radusi ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centrā "Līna".