Kad tu pēdējo reizi lasīji dzeju?
Autors: Linda Vītuma
Dzirdēju. Klausījos. Domāju. Nopirku.
Lasīju.
nakts
I
jāatzīst, nakts ir pilnīga nediena
ļaunīgiem pirksteļiem
šņorītes tur
tu pašūpini šņorītes, nakts
un klausies, kā skrien
mūsu kājas nekur
II
šī bezgaismas telpa
nekā īpaša
zem spilvena atstājam domas tev, nakts
un izbēgam tavas
raustīgās sejas
burtus viens otram no
pirkstgaliem zagt
III
mūsējā kopā būšana
ir viena parasta zagšana
aiz raibiem vārdeļiem saulganām sejām mēs klusiņām lienam pa kurmju ejām
no nakšņainu domu mudžekļiem saulē
tu dziedi man sejā, jo ir taču vasara
pie rokas smejoties
čāpo asara
IV
audzēju asaru čemurus kokos
un nesu pārdot uz diennakts veikalu
neviens jau nepērk
aizelšoS kliedzot:
ņemiet, nu ņemiet, tik lēti, tik lēti
bet rādās, ka visi aizbēg pār sētu
no asaru dīleriem vaļā kratās
man pēdās liek pēdiņas
cirslīši maigi
un saka
tā nevajag
CILVĒKI SKATĀS
Vai patiesi mēs vēlamies zaudēt iespēju izteikties un strīdēties par to, kas mums ir nozīmīgs, pat, ja mūsu viedokļi atšķiras? Jo tieši par to ir cenzūra - tas ir aizliegums izteikties, diskutēt, strīdēties, būt citās domās. Kāpēc būt liekulīgam ir tik svarīgi? Jo CILVĒKI SKATĀS? Un ko viņi tur redz?
Liekulību un prāta kūtrumu.
...
Kad pēdējo reizi tu lasīji dzeju? ...