Trīs stāsti, trīs atziņas un sajūta, ka esmu dzīva!
Autors: Linda Vītuma
Īsā laikā dzirdēju trīs stāstus. Pēc katra no tiem nonācu pie atziņas. Līdz vienā dienā patiesi sajutu, ka esmu dzīva.
1.stāsts. "Kā visu laiku būt smaidīgai un nekliegt uz bērniem"
Domāju, ka daudzas mammas pazīst alkas būt "labai" mammai. Nē, es pat teiktu būt "nevainojamai", "perfektai", "harmoniskai", "vislabākajai" mammai starp mammām un vislabākajai mammai saviem bērniem. Domāju, ka daudzas mammas atpazīs "perfektās" mammas iezīmes - vienmēr smaidīga, mierīga un harmoniska. Viņa nekliedz uz bērniem un nekad nezaudē pacietību.
Es pazīstu šo sajūtu! Pat, neskatoties uz visiem tiem teorijas kalniem par "pietiekami-labo-mammu", kas mitinās manā galvā. Es pazīstu ilgas pēc "perfektās" mammas un visām viņai raksturīgajām īpašībām.
Bet realitāte ir citādāka - mēs zaudējam pacietību, mēs nogurstam, mēs mēdzam raudāt un arī kliegt uz saviem bērniem. Ko darīt, lai tā nebūtu?!
Izstāstīju šo stāstu vīram. Teica, ka viņam esot zināms risinājums manai problēmai.
Lai visu laiku būtu smaidīga un nekliegtu uz bērniem, man ir jāpīpē marihuāna.
Sarunai sekoja smiekli caur dusmu asarām par piedzīvoto ķircināšanos, līdz vienā brīdī prātā parādījās apjausma, ka man tiešām ir alternatīva - ir kāds veids, kā es varu būt smaidīga un nekliegt uz bērniem. Bet kaut kas manī liek par šo iespēju pasmaidīt un pateikt sev, ka būs jau gana labi ar visu emociju un to izpausmju jūkli, kas manī rodas, piedzīvojot ikdienu kā daudzbērnu mammai, kura ir sieva, karjeras sieviete, ar spēcīgiem hobijiem, ar rūpēm par māju un dārzu, un ar vēlmi pavadīt laiku ar draudzenēm un vienatnē ar sevi.
Foto: Kristīne Zavele
2.stāsts. "Izbeidz to!"
Karls Gustavs Jungs esot teicis, ka dzīve sākoties tikai pēc 40 gadu vecuma, jo līdz tam tas, ko darām, ir vien izpēte.
Jau desmito gadu esot intensīvā izpētes procesā tā vien šķiet, ka saprotu, ko Junga kungs ar to ir gribējis teikt. Šķiet, ka laiks nebūs pavadīts velti, jo sev raksturīgās iezīmes, traumas un kompensatoros mehānisms, domāju, ka varētu uzskaitīt visai raiti. Varbūt tieši tāpēc tik īsti laikā šķita 2 vārdi...
Tā, nu, ceru, ka nepavadīšu turpmākos 4 gadus velti, jo pieļauju, ka būs vajadzīgs kāds laiks, lai realizētu tikai 2 vārdus - izbeigtu to (destruktīvas un traucējošas uzvedības).
3.stāsts. "Grētas Vells Neiespējāmas Dzīves"
Tas notika Amerikā, kādā mājā Čikāgā. Viņa stāstīja, kādas grāmatas lasot. Ieteica izlasīt "The Rosie Project", ko arī izdarīju un nenožēloju nevienu izlasīto burtu!
Viņa aizrautīgi turpināja stāstīt par vēl kādu grāmatu. Tas esot stāsts par māsu un brāli, kurš esot slims un drīz miršot. Abi šie pasaulē vistuvākie radinieki devās pastaigā. Kāda sieviete, izliekusies pa logu, nikni kliedza. Brālis esot pagriezies pret dāmu logā un jautājis viņai:
"Kad jūs bijāt maza meitene, Madam... vai par šādu sievietei jūs sapņojāt kļūt?"
Saruna varēja beigties arī šajā brīdī. Es zināju, ka lasīšu grāmatu. Un zināju, ka, nu, manā dzīvē ir parādījies kāds jautājums, kas man palīdz padomāt, vai esmu ceļā uz kāda sapņa piepildīšanu -kļūt un būt par tādu sievieti, kādu es izsapņoju, kad biju maza meitene.
Foto: Kristīne Zavele