Ievainota vecāka vēstule saviem bērniem
Autors: Linda Vītuma
Foto: Kristīne Zavele
Es nāku, bet bēgu.
Es skatos, bet neredzu.
Es trinos un noduru acis.
Es jūtu, ka gaidāt,
Ka sirds lūdz uz sirdi.
Kā ievainots putns
Caur pieri uz debesīm lūru.
Jūs stāvat un redzat,
Kā ceļos es ļimstu,
Un mēmi jūs lūdzat,
Lai palieku te.
Kā slieka, kā krupis
Gar zemi es lienu
Un neticu, nejūtu
Siltumu sevī.
Jo sirds mana auksta,
Un elpa tik sekla,
Un acis tik blāvas,
Un saļimis stāvs.
Ar kupri uz pleciem
Un drebošām rokām
Es virpinu matus
Un saku, ka mīlu.
Bet domas jau tālu,
Un acis pie zemes,
Jo kuru gan mānu
Un kam gan lai ticu.
Es neprotu mīlēt,
Es ilgojos mīlēt,
Es uzdrīkstos cerēt,
Ka spēju.
Un stāvat jūs mēmas,
Nav vārdu, ko teikt,
Kad tārps par dzejnieku izliekas,
Kad tārps par mīlnieku izliekas.