Vijolītes trešdienās
Autors: Linda Vītuma
Jums tā ir gadījies? Jūs uzaicina uz randiņu; vēderā iemetas tauriņi; domājat, gatavojaties, nedaudz pafantazējat. Pienāk īpašā diena, kura jau no paša rīta ir īpaša. Katra šīs dienas minūte ir īpaša. No paša rīta lēnām sapucējaties, izdarāt ko īpašu - varbūt uzkrāsojaties vai atspraužat matus tā īpašāk un iesmaržojaties. Tuvojas norunātais tikšanās laiks. Prieks un satraukums ir savijies tik cieši. Jūs jau esat ceļā... Saņemat īsziņu...
"Sveiki! Diemžēl, atceļas..."
Mēms sitiens pakrūtē.
Seja sastingst tādā savādā grimasē, galvā domas: "Nu, i' labi!", "Tas jau nekas!", "Kaut kā jocīgi.", "Vai tā mēdz darīt?". Ātra pārskaņošanās uz jauno plānu. Dienas gaitas tiek turpinātas tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Tik' pēc kādām vairākām stundām, jau tuvojoties mājām, kurās jums šajā brīdī nevajadzēja būt, jo vajadzēja būt kaut kur citur, pār vaigiem sāk ritēt asaras.
Tieši tā man šodien gadījās.
Viss sākās tā.
Pirms daudziem, daudziem gadiem es mācījos mūzikas koledžā, kurā mums bija jāapgūst arī latviešu literatūra. Es nemīlēju latviešu literatūru (vienīgais izņēmums bija Anšlavs Eglītis un viņa darbs "Pansija pilī", bet arī tā, visticamāk, bija nejaušība). Apgūstamo daiļdarbu sarakstā kārta bija pienākusi Jānim Sudrabkalnam un viņa miniatūrām.
"Izcilākais latviešu miniatūrists!", apgalvoja skolotāja.
Apstākļu sakritības dēļ, šajā laikā, neskatoties uz savu dumpiniecisko garu, kāds manī kūsāja, es lasīju ko tik trauslu, maigu un ēterisku, kā Andrē Moruā "Solo klavierēm".
"Lūk, izcils miniatūrists!", es ne tikai nodomāju, bet arī uzrakstīju obligātajā sacerējumā, par kuru literatūras sadaļā tapu "apbalvota" ar nebūt ne vienīgo nesekmīgo atzīmi, kādu piedzīvoju mācību laikā tieši par uzrakstīto saturu, ne izteiksmes veidu un gramatiskajām konstrukcijām.
Šo stāstu es biju aizmirsusi līdz dienai, kad nolēmu nopirkt biļeti uz teātri. Vienu. Tikai sev. Trešdienā. Jo tā ir diena, kurā esmu Rīgā. Tā ir diena, kurā biju nolēmusi pavadīt laiku ar sevi. Tad vēl viena trešdiena aizpildījās ar nodomu doties ar sevi uz teātri. Un vēl viena. Pamazām no maniem atmiņu apcirkņiem iznira viena no Andrē Moruā novelēm - "Vijolītes trešdienās". Tā bija novele par vīru, kurš veica kādu sev nozīmīgu nodarbi katru trešdienu. Ko tieši - lasiet paši.
Vienpatīgie teātra apmeklējumi trešdienās grasījās kļūt par manām "Vijolītēm trešdienās". Varbūt tieši tāpēc tieši šodien es pamodos tik īpašā noskaņojumā - priecīga un nedaudz satraukta. Manu prieku nemazināja pat fakts, ka izrāde, uz kuru plānoju doties, bija latviešu autores gara darbs. Tas nebijas svarīgi. Svarīga bija trešdiena.
Lēnām sapucējos, pat nedaudz uzkrāsojos, atspraudu matus tā citādāk, kā ierasts un iesmaržojos. Tuvojās plānotais izrādes laiks. Prieks un satraukums bija savijies tik cieši. Es jau esmu ceļā... Saņemu īsziņu...
"Sveiki! Diemžēl, atceļas izrāde STUM STUM 4.02, lūdzu sazinieties..."
Pārējam vairs nebija nozīmes. Es sēdēju, kā aplieta ar aukstu ūdeni un mēģināju izlikties, ka nekas īpašs nav noticis.
Kasiere man laipni piedāvāja šodien iet uz citu izrādi vai izmantot nopirkto biļeti kādā dziļā pavasara dienā. Kaut kāda iemesla dēļ iemainītās izrādes apmeklējumu šodienā es viņai atteicu. Laikam jau tomēr biju noskaņojusies šodien satikties ar to latviešu autores darbu. Laikam vairākas stundas, kuru laikā teātra kasierīte nebija sazvanāma, bija papostījušas manas vijolītes.
Izrādi neredzēju. Ar sevi uz randiņu šodien neaizgāju. Tomēr, nu, es zinu, cik nozīmīgas man jau tagad ir kļuvušas vēl nepiedzīvotās "Vijolītes trešdienās".
Kas ir jūsu "Vijolītes trešdienās"? Padalieties, lūdzu!
Sveika, mīļā Linda!
Milzīgs, MILZĪGS paldies par to, ka dalies ar visu sev svarīgo :)
Lasīju, lasu un lasīšu Tavas domas, sajūtas, meklējumus!
"Vijolītes trešdienā"!
Man tās ir rīta minūtes un dažreiz pat stunda.
Tajā ir liela tējas krūze, mazs gabaliņš melnās šokolādes, vairākas grāmatas (jo lasu pēc noskaņojuma), dators, kas tiek izmantots, lai bagātinātu sevi un mirklis nekā nedarīšana un ieklausīšanās sevī.
Man ir jāzina jau iepriekš un jāsagatavojas, ja "rīta randiņš" kaut kādu iemeslu dēļ atceļas. Ja tas notiek pēkšņi, tad esmu izjutusi līdzīgas sajūtas, kā Tu aprakstīji, vēl to varētu aprakstīt - "kā no laivas izsviesta".
Sirsnībā, Kristīne
Kristīne, paldies! Ir tik mīļi izlasīt par vēl kādām "vijolītēm trešdienās" :)
Tajā vēl nav regularitātes, bet ieviešu reizi mēnesī vai divos - Vācijā eju uz kino, uz vācu filmu, ko nevar redzēt Latvijā. Tās parasti nav līdz galam saprotamas, jo viņu joki ne vienmēr šķiet smieklīgi, bet tajās ir vācu dvēsele. Kā manai otrai vecmāmiņai, kuru es nemaz īsti nepazinu.
Un pēc tam dzeru karsto šokolādi ar daudz putukrējuma, pievērtām acīm pētot dzīvi un dzīvos.
:)
Vācu joki, kas ne vienmēr šķiet smieklīgi... izklausās pēc manām teātra izrādēm, kas ne vienmēr notiek :) Tik sirsnīgi!
Jā, diena kad vakarā teātris vienmēr ir īpaša! Tie ir mani randiņi ar sevi, lai gan nekad neeju viena :) Un vienmēr liekas par maz, "gribu vēl", gribu biežāk.
Tāpēc mans pēdējā laika lielākais prieks ir zip.lv raidījuma atklāšana (kur es biju agrāk?!) Izrādās LTV rāda kādu teātra izrādi KATRU sestdienas vakaru. Un nu jau vairākas nedēļas pēc kārtas man KATRU nedēļu ir pa vienam teātrim. Wow!
Skatos internetā, kad neviena nav mājās. Ļoti īpašs laiks pašai ar sevi... un nav ne mati jāatsprauž, ne jāsmaržojas :)
Oho! http://ltv.lsm.lv/lv/kultura/teatris.zip/ Jāizpēta! Paldies :)