Kafija ir rūgta. Es esmu nemierīga.
Autors: Linda Vītuma
Labā pamanīšana un novērtēšana itin visā raisa mūsos laimes sajūtu par dzīvošanu. Un jo vairāk labā mēs pamanām un novērtējam mūsu dzīvē (un sevī), jo laimīgāki esam.
- Leo Babauta "The Little Book of Contentment"
Vienu dienu secināju, ka esmu tik saspringta, tik nemierīga, ka doma vien par meditāciju šķita neiespējama. Ajahn Brahm saka, ka neesot sliktu meditāciju un ka katra diena nevar būt algas diena. Tā sēdos un meditēju - saspringta un nemierīga, samierinoties, ka šodiena noteikti nebūs meditācijas algas diena. 20 minūtes un vakars brīvs.
Nākamā dienā lasu Leo Babauta grāmatu un kādā brīdī brīnišķīgā detalizācijā tiek aprakstīta burvība, kā gūstam prieku no kafijas - kā tase kafijas var sniegt laimes sajūtu. Mēs pamanām un novērtējam labo kafijā, un jūtamies laimīgi par iespēju dzīvot.
Es zinu laimes sajūtu, ko dāvā kafija, tāpēc aizveru acis un ļaujos fantāzijā piedzīvot tikko izlasīto. Pēkšņi apjaušu, ka kafija ir rūgta!
Kā nokļuvusi laika mašīnā, domās traucos cauri visiem tiem dzīves mirkļiem, kuros esmu jutusies tik skaudri nelaimīga, jo esmu saspringta un nemierīga, nespējot to sevī pieņemt, un par novērtēt pat neiedomājoties.
"Es zinu, ka esmu zvirbulis, kas atrod drupaču un skaļi čirkst, lai visi zina. Reizēm palieku bez atrastās drupačas, bet, galvenais, ka cilts izdzīvo.", reiz teica kāda tuva draudzene. Un viņas seja vizēja apmierinātā, dzirkstošā smaidā.
Grūti pat iedomāties, kas varētu notikt, ja es spētu pateikt, ka zinu, ka esmu nemierīga un saspringta kā vulkāns...
Nemierīga un saspringta kā vulkāns
Ja reiz spēju pieņemt un novērtēt kafijas rūgtumu, varbūt arī spriedzes un nemiera pieņemšana un novērtēšana varētu būt iespējama?
Kas zina, varbūt pienāks diena, kad atsaukšu atmiņā to enerģijas daudzumu, kas manī kūsā un apjautīšu, cik laimīgu tas ir darījis manu dzīvi. Jā, jā - to pašu enerģijas daudzumu, kas spēj mani turēt spriedzē un nemierā.
Kas zina, varbūt mana spriedze un nemiers ir tas pats, kas kafijai rūgtums. Varbūt.