Nopelnīt vai saņemt dāvanā?
Autors: Linda Vītuma
Biju nesen dzimusi, kāds man uz galvas uzlēja ūdeni un kristīja kā Lindu. Grēksūdzes dienās no rītiem nedrīkstēju ēst, un Tēva reizi vēl šodien skaitu latgaliski. Baznīcā es trinos, un seno laiku 3D bildes pie baznīcas sienām mani satrauc vēl joprojām.
Pagāja vairāki desmiti gadu.
Gatavojos kļūt par krustmāti bērnam "prāta vecumā*". Dodamies šajā ceļojumā kopā - kopā lasām, kopā pārspriežam izlasīto. Runājam par ticību, par neredzamo, par Dievu, par apgaismību. Runājam arī par budismu, par ko abas manas sarunu biedrenes itin nemaz nemulst. Es, savukārt, baudu atelpas brīžus, kuros, izmantojot budisma redzējumu kā atšķirīgo, mēģinu kopā ar meitenēm aptvert kristietības savdabīgo pasaules skatījumu.
1216 "Šī pelde tiek saukta par apgaismošanu, jo tiem, kas saņem šo [katehētisko] mācību, gars tiek apgaismots." [7]
1243 Kristībā saņēmis Vārdu, patieso gaismu, "kas apgaismo ikvienu cilvēku" (Jņ 1, 9), kristītais, "būdams apgaismots" [8], ir kļuvis par "gaismas bērnu" [9] un pašu "gaismu" (Ef 5, 8)
Kristība ir "visskaistākā un visbrīnišķīgākā no Dieva dāvanām. [..]
Te, nu, es esmu - 36 gadus veca, jau gandrīz samierinājusies ar to, ka man priekšā ir ceļojums vairāku dzīvju garumā, pelnot apgaismību, apzinīgi meditējot, pēkšņi kopā ar divām 12-gadīgām meitenēm "prāta vecumā" uzzinot, ka tik kārotā apgaismība man ir uzdāvināta. Turklāt jau sen - kopš dzimšanas - kristīšanas brīdī.
Uzdāvināt?! Apgaismību?!
Un ko man ar to tagad darīt? Ļaut tai sevī ieplūst? Vai varbūt pa "budisma ceļiem" meditēt tai pretī?
...
Pieņēmu lēmumu neko ar to nedarīt. Vienkārši pabūšu ar to sevī. Gluži kā (atvainojiet par straujo tēmas maiņu) ar latvietību.
Miera pilnu 2.Adventi, mīļie.
* Katehisms. Otrā sadaļa. Sakramentālā norise. R. 1216, 1292
Jā, es arī nezināju, ka tā tiek uzdāvināta ... nevis manbtā jānopela. Es domāju - apgaismība.