Manī ir tukšums. Manī ir telpa.
Autors: Linda Vītuma
Mani satrauc gaidas. Tieši gaidas - citu un manis pašas - ir tās, kas pēdējās nedēļas laikā mani ir satraukušas visvairāk. Mana spēja būt vienaldzīgai pret gaidām ir diezgan ierobežota un maz trennēta. Tā ir parādījusies, bet ir ļoti trausla. Pagaidām.
Tik izmisīgi mēģinu tās piepildīt.
Tās jūtu visu savu dzīvi.
Un tās ir nepiepildāmas.
Tās nekad nebeidzas.
Kā alkatīgs atvars tās izsūc mani.
Un atstāj vienu. Tukšu.
Skumju pilnu.
Tās bija kā cerība, kā lāsts.
Ko noņemu, atstāju.
Aizeju.
Es veros tām acīs un jautāju:
"Kāpēc man būtu tas jādara?"
"Kāpēc man būtu jūs jāpiepilda?"
Tās klusē, uzvelkas, riņķo pa telpu.
Tās izslienas... un patētiski saļimst.
Es veros tajās un... gaidu.
Un sajūtu krūtīs - nav elpas.
Priekšnesums turpinās.
Slikta luga.
Es izeju ārā no zāles.
Un izmetu biļeti miskastē.
Man nav žēl nopirktās biļetes.
Man nav žēl nenoskatītās izrādes.
Man nav žēl sevis.
Manī ir tukšums.
Manī ir telpa.
Manī ir elpa.
Elpoju.
Nu aizej, meitēn, pie psihologa beidzot
Ha, ha :)
Bet nopietni, aizej...