Māte. Meita. Mīlestība.
Autors: Linda Vītuma
Man ir 32 gadi. Un man bija sarežģītas attiecības ar mammu. Tās bija attiecības, kurās bezgalīgas ilgas pēc mīlestības mijās ar izmisuma dzītu šīs mīlestības noraidīšanu. Un es zinu, ka tāda neesmu viena.
"Pieaugusi sieviete, kurai ir sliktas attiecības ar māti, - tā ir psihoterpijas kabineta klasika". "Neviens mūs nemīl kā mamma. Un neviens mūs nevar tik ļoti ievainot kā mamma." (26.lpp)
Kas gan būtu vajadzīgs, lai pieaugusi meita spētu aiziet no mātes vai spētu pretoties mātes ieradumam sevi kontrolēt, iespaidot un kritizēt?
Man atbilde būtu drosme - bezgala daudz drosmes "pazaudēt to mazumiņu mīlestības, ko meita saņem, dzīvodama mātei pa prātam". Tā ir drosme palikt pavisam bez mātes mīlestības..., kas "ir šausminoša doma pat četrdesmit un piecdesmit gadu vecumā." Bet ziniet - tas ir tā vērts! Jo ceļojuma beigās elpot vieglāk kļūst abām - gan mātei, gan meitai.
Tā vienmēr ir mīlestība, kas valda starp māti un meitu. "Tikai tā ir ņemošana, nevis dodoša mīlestība. Tā ir prasīga, neapmierināta, paģēroša, baiļpilna mīlestība. Nepiepildāma mīlestība." ... Nelaimīga mīlestība.
Bet tā var kļūt citāda. Tā var būt mīlestība, kas saka: Es esmu tava meita, un tu esi mana māte. Bet mēs katra dzīvojam savu dzīvi, ar kuru mums ir iespēja dalīties tikai un vienīgi pēc abpusējas piekrišanas uz īsu brīdi. Jo tieši tā ir tuvība - robežu izzušana un saplūšana uz brīdi pēc abpusējas piekrišanas.
...
"Cilvēks piedzimst divas reizes. Pirmo reizi, kad viņš nāk pasaulē, un otro reizi, kad viņš piedod saviem vecākiem." (30.lpp).
Es esmu piedzimusi otro reizi. Un kā katrā piedzimšanā - tas sāp, tas ir smags darbs un es to varu.
Varu.
* Citēts "Santa" raksts "Mātes ēna", oktobris 2010 Nr.10/220, 26-30.lpp
Zinu, ka esmu piedzimusi tikai vienu reizi. Bet.. kas to zina.. varbūt.. kādreiz.
Ai kāds man prieks par tevi,mazā!:* p.s. Brinišķīga bilde!:)
staav man tas zhurnals sheit uz galda... un nevaru sanjemties izlasiit to rakstu. Bail no patiesiibas, ko ieraudziishu, ja izkustinaashu sevi. Taas durvis manii ir aizveertas un veel joprojaam bail veert valjaa - bail no celja, kas jaanoiet, lai otreiz piedzimtu.
Pilnīgi piekrītu un piedzīvoju gan garīgi gan fiziski to milzīgo nepieciešamību piedot un atbrīvoties no visa, kas gribi negribi velkās līdzi no bērnības attiecībām ar mammu un savā ziņā "čakarē"domāšanu par dzīvi, lietām un sevi vēljoprojām.....līdzšim nenojautu,ka tam var būt tāāāds spēks.....ir ar ko cīnīties,bet pamazām sanāk,jo Dievs palīdz!
Noteikti izlasīšu rakstu!Paldies, Linda,ka dalies par to - tas iedrošina!
Paldies, ka ieteici to rakstu. Ir, ko aizdomāties. Par to, kāpēc pieauguši bērni dzīvo ar vecākiem. Kāpēc gribam kontrolēt citus. Ka nereti mīļums un gādība ir vēl bīstamāks, kā pavēles, jo to grūtāk pārtraukt.
Par piedošanu esmu sapratusi to, ka piedot var brīdī, kad pilnībā pieņem pats sevi. Jo tad vairs nav dusmas un aizvainojums pret tiem, kas Tevi radījuši. Mana otrā piedzimšana faktiski sākās ar sevis pieņemšanu, piedošana pēc tam. Bilde tiešām skaista.