Nemiers - īrnieks, kurš nemaksā rēķinus
Autors: Linda Vītuma
Nemiers - tas dzīvo manā vēderā, tas traucē, trīsuļo, mutuļo, dzen. Tas mostas klusumā, tas mostas, kad esmu viena. Viņš ir nelaimīgs, jo viņam nekad nav miera, viņš ir nelaimīgs, jo ir vientuļš.
Viņš meklē manī sabiedroto, viņš pūš man miglu acīs. Un tad es neuzmanīgi ieslīdu viņa skavās, un mēs abi sākam trīsuļot.
Kopā ar mani viņš trīsuļo daudzkārt spēcīgāk. Viņš to dara tā, ka man sagriežas vēders un paliek slikta dūša. Tad sareibst galva. Mani pārņem izmisums. Es vairs nejūtu sevi, es vairs neesmu es. Es esmu kļuvusi par nervu kamolu, es esmu kļuvusi par nemieru.
Un viņš vairs nav viens.
Vai viņš ir laimīgs? Diez vai. Jo viņš nespēj būt laimīgs. Vai es esmu laimīga? Diez vai. Jo esmu pazaudēju sevi. Paliek vien sāpošs vēders un reiboņu pilna galva.
Kāpēc es viņam ļaujos? Kāpēc nepalūdzu izvākties, kā es to prasītu īrniekam, kurš jau gadiem ilgi nav maksājis rēķinus?
Jo viņš ir dzīvojis te tik ilgi? Jo esmu pie viņa pieradusi? Jo arī man ir bail no vientulības?
Bet es neesmu vientuļa, un es nebaidos būt viena ar sevi. Un "rēķini tiešām nav maksāti jau gadiem...". Pat, ja kādreiz mūsu kopdzīve bija abpusēji izdevīga (viņam bija mājvieta, man - kāds, ar ko kopā nejusties vienai), šobrīd tas ir mainījies.
...
Tā, nu reiz ir pienācis laiks šķirties. Lūdzu, sapako mantas un dodies prom - Nemier, kas manā vēderā ir dzīvojis tik ilgi!
Cerībā uz nesatikšanos.