Grāmatu klubs "Anna" : Kristina Sabaļuskaite "Silva Rerum IV”
Autors: Linda Vītuma
Sveiciens citiem grāmatu klubiem, kuros cilvēki sanāk kopā, lai lasītu, lai dalītos, lai piedzīvotu, lai būtu. Šajā reizē - Kristina Sabaļauskaite "Silva Rerum IV”
1. Vai Tu spēj noticēt, ka esam kopā izlasījušas ap 1600 lpp biezu vēsturisku vēstījumu, kurā nav dialogu un nav pat vienas noteiktas sižeta līnijas?
"Romānu cikls Silva rerum mūsdienu literārajā ainavā – gribētos skaļi teikt, kā Baltijas, tā visas pasaules mērogā – ir strukturālā ziņā unikāls ne vien ar to, ka itin visos romānos trūkst skaidri izteiktu (ne noģiedamu) dialogu, – fakts, ko lielum liela daļa lasītāju nepamana pat pēc pēdējās lappuses aizšķiršanas, – bet arī ar to, ka tajos patiesībā nav arī vienotas un skaidras sižeta līnijas. Četri vēsturiski, sīku (un dokumentāli precīzu) detaļu pieblīvēti romāni ar kopējo apjomu tuvu pie 1600 lappusēm, bez dialogiem, caurviju varoņiem un pat skaidri izsekojamas sižeta līnijas – jūs gribat teikt, ka kāds to vispār lasīs?"
- Bārbala Simsone, 'Romānu cikla Silva Rerum recenzija. Teksts kā laika vivisekcija', Diena, 2018.gada 7.decembris
2. Vai ceturtajā grāmatā spēji izsekot personāžiem? Dēliem, meitām, mazbērniem, mazmazbērniem, sievām, vīriem, matiniekiem utt. Vai tas Tev bija svarīgi saprast, kurš ir kurš vai arī vienkārši ļāvies stāsta un paaudžu plūdumam? Grāmatas beigās ir dzimtas koks. Vai tas Tev palīdzēja saprast radniecības? Vai pamanīji, ka dzimtas koks mazliet pastāsta to, kas notiek pēc romāna beigām.
3. Kā Tu vērtē daudzās sakritības, kuras pieredz Ksaviers Francisks savā ceļojumā pa Eiropu, piemēram, tikšanos ar Uršulas jaunāko dēlu Sebastianu vai nonākšanu Amsterdamā Kazimira īrētajā dzīvoklītī? Vai tādējādi autore ir vienkārši centusies savīt šo grāmatu kopā ar iepriekšējām vai arī daudz dziļāk - tā ir tāda kā kāda maģiska dzirksts, kas savij kopā paaudzes. Vai Tavā dzimtā ir tādas 'sakritības', kas maģiski savij kopā paaudzes?
4. Bārbala savā recenzijā raksta: "Teksta plūdums spēj hipnotizēt teju jau arhetipiskā līmenī – kā kaut kur pirmsesamības tumsā pie ugunskura no aizlaikiem skanošs sibillas vārsmojums, kas bezkaislīgi vij mūžīgu pavedienu par dzīvību, nāvi un laiku, tātad to, kas mūs interesē visvairāk."
Kuri notikumi šajās visās četrās grāmatās, Tavupārt, visvairāk ir stāstījuši par "dzīvību, nāvi un laiku"? Varbūt ir kādas citas tēmas, kas Tevi ir interesējuši visvairāk? Kuras?
5. Vai Silva Rerum ir dzimtas vēsture? Vai varbūt galvenokārt Lietuvas vēsture? Vai vairāk tomēr Viļņas vēsture? Vai varbūt vispār ideju jeb domāšanas vēsture?
Vai Tavā dzimtā ir stāsti, kas atspoguļo domāšanas paradigmas maiņu?
6. Ko Tu domā par ceturtās grāmatas vāka noformējumu? Ko viņš mums stāsta?
7. Tēmas par kurām varam vēl runāt un runāt: apgaismība un vardarbība, šķiru precēšanās, dažādie karaļi, jaunlatvieši, piedošanu, jaunlietuvieši (diez kā viņus sauc Lietuvas vēsturē), brīvmūrniecība, mīlestība - vai viņiem tomēr nevajadzēja palikt kopā?
Kāpēc autore radīja sirdsšķīsto svēto pusmāsu Antoninu? Vai viņas tēls dzimtas sāgas kontekstā ko simbolizē?
Vēl divi spilgti citāti no Bārbalas recenzijas:
"Uz senatnīga nama palodzes starp sapni un nomodu joprojām tupēs mistiskais čūskas un gaiļa krustojums Viļņas bazilisks, pa tumšām ielām klīdīs sarkanā tērpta Mēra Jumprava, ebreju nama patrepē nozaigos sen mirušas meitenes sārti zeltainais spoks, bet lasītājs, vienlaikus vēlēdamies to visu izskaidrot simboliskos terminos (jo kas gan ir bazilisks, ja ne mocītas cilvēciskās sirdsapziņas atveids, kuram – un līdz ar to sev pašam – acīs ieskatīties nozīmē nāvi?), tomēr zemapziņā cer, ka viss nav tik vienkārši un autores atainotā Viļņa līdz ar visu Lietuvu un pasauli tomēr ir kāda lielāka, neizskaidrojama spēka apdvēseļota."
"Gluži tāpat kā apgaismības reveranss saprāta uzvarai un klasicisma tīrās līnijas nomaina baroka gūzmaini eksaltēto detaļu pārpilnību, [ceturtajā grāmatā] autore prasmīgi maina naratīva stilu no vētraini kaismīga, instinktus viļņojoša uz rāmāku, gaišāku filosofiju, kas nomierina satrauktos jutekļus tāpat kā romānu gredzenveida kompozīcijā savijošais Pranciška skatījums zvaigznēs – un kas par to, ja šī skatīšanās notiek (te autore jau atkal neiztiek bez ironiskas mēles paklakšķināšanas), veicot gauži prozaisku, taču visnotaļ neatliekamu darbību brīvā dabā. Un, lai nu būtu atļauts noslēgt šo ieskatu ar tikpat negantu simbolu, kādus izmanto pati autore, – tā nu viss cikls, metaforiski izsakoties, ar kājām stāv dubļainā zemē, ar rokām turas reproduktīvajos orgānos, bet ar acīm veras zvaigznēs. Un tas trešais, tas mūžīgais, visu pārējo ļauj izturēt."
Jautājums gatavoja Karīna. Iedvesmas recenzija.