Disleksija: Ar jūsu bērnu viss ir kārtībā, viņš tikai slikti lasa
Autors: Linda Vītuma
Mani neinteresē, kāpēc tā ir izveidojies, bet Latvijā speciāla vajadzība bērnam var būt tikai tad, ja viņam ir garīgās attīstības aizture. Ja bērns nav garīgi atpalicis, viņam nevar būt speciālas vajadzības. Tieši tas kavē atpazīt, izprast un koriģēt vienu no izplatītākajiem, vislabāk pētītajiem un kompensējamiem mācīšanās traucējumiem - disleksija.
Biju dēla skolā. Sastapu vērīgu, labvēlīgu un sirds gudru skolotāju.
- “Ar jūsu bērnu viss ir kārtībā, viņš vienkārši slikti lasa”, mani mierina skolotāja.
- “Tieši tā arī ir problēma, skolotāj, ka ar viņu viss ir kārtībā, izņemot to, ka viņš slikti lasa.”
Mūsu saruna bija konstruktīva un labvēlīga. Es dalījos savos novērojumos, skolotāja dalījās savos, - novērojumi sakrita. Mēs abas runājām par vienu un to pašu - par disleksiju. Lai arī mūsu viedokļi bija saskanīgi novērojumu sadaļā, mums nebija vienotas pārliecības par to, vai, kas un kā būtu darāms tālāk. Tā, šobrīd mēs katra darām labāko, ko varam - skolotāja neliek bērnam skaļi lasīt klases priekšā; mēs ar bērnu katru darba dienu 20 minūtes lasām skaļi mājās.
Robert Doisneau. l’information scolaire paris 1956
Ņemot vērā disleksijas plašo izplatību - līdz pat 20% pasaules iedzīvotāju - katrā klasē, visticamāk, ir vairāki bērni, kuriem ir lasīšanas traucējumi. Tāpēc ļoti gribēties piedzīvot brīdi, kad rājienu-mājienu vietā, kas bezpersoniski tiek izteikti kārtējā vecāku sapulcē vai mierinājuma vietā individuālas sarunas laikā, reiz pirmsskolas un sākumskolas skolotāji vērīgi un paļāvīgi pamanīs bērnus, kuriem ir vajadzīga papildus palīdzība lasītprasmes apguvē un palīdzēs viņu vecākiem kļūt par savu bērnu uzticamākajiem sabiedrotajiem šajā ceļojumā.
Mūsu ģimenē arī ir šitāds viens tipiņš.
Pag ned mani iepriecināja mūsu skolas psiholoģe, kura pēc Vudkoka-Džonsona kognitīvā testa veikšanas konstatēja, ka mans puika ir apdāvināts dažās, bet apdalīts citās jomās. Nu kā jau jebkurš no mums.
Vēl man patika, ka viņa teica : bērniem ir jāspēlējas, nevis jālasa grāmatas.
Tagad sarunās ar skolotājiem varu leģitīmi atsaukties uz testa rezultātiem.
Ar diagnostikas daļu, iespējams, Jums ir klājies labāk, kā mums. Bet ar "ko darīt" daļu - neizklausās pārliecinošo.
Ir tikai viens veids, kā bērnam uzlabot lasīšanas prasmes - lasot, lasot un vēlreiz lasot.
Izklausās, ka mums klātienē būs par ko pačalot :)
labdien jaunajā,kā allaž darbīgajā gadā- jauki, arī omēm visnotaļ jauna pieredze -kāds ceļš ejams, lai mācību gada beigās ar baudu klausītos pasakas lasīšanu priekšā no cilvēkbērna, kuram lasīšana ir bubulis... sirsnīgs paldies,Linda, par iespēju apgūt jaunas prasmes arī omēm!