20 adītu segu stāsti // Paralēlās un secīgās pasaules
Autors: Linda Vītuma
“Ir tēma, kas mani satrauc jau kopš 6.klases”, teica meita. Jāpiebilst, ka nav daudz parādību pasaulē, kas viņu satrauc. Viņa ir rāms un līdzsvarots bērns.
“Cilvēki saka, ka vispirms vajag domāt ar sirdi un tikai pēc tam ar prātu”, viņa turpina. “Bet tas nav iespējams. Sirds ir muskulis, tas pumpē asinis un ar to domāt nevar. Viss domāšanas process notiek galvā. Prātā!”. “Es saprotu, ka viņi to domā kaut kā savādāk, bet es nesaprotu kā.”, jaunā būtne pabeidz sakāmo un gaida, rāmi lūkojoties manī.
“Mjā..”, es neraksturīgi lēni noņurdu, lai iegūtu brīdi, kurā mēģināt noformulēt sakāmo, apzinoties, ka tam varētu būt nozīme mana bērna turpmākajā dzīvē, domu gaitā un pasaules redzējumā.
“Man ir versija, ko viņi ar to domā”, saku. Un piedāvāju mums visiem kopā noskatīties šo:
Neslēpšu, ka biju cerējusi, ka bērns sajūsmināts teiks: “Jā, tas gan ir ticami! Tā gan varētu būt! Cik brīnišķīgs piedāvājums!”. Tā nenotika. Viņa noskatījās, apdomāja un teica, ka šis esot apdomāšanas vērts.
Nezinu, cik viņa vēl par šo domāja, bet es par šo domāju daudz. Atkal.
Tas bija varbūt pirms 2 gadiem, kad šo video ieraudzīju pirmo reizi. Kad pirmo reizi piedzīvoju kustību (deju) terapijas iedarbību uz savu miesu, prātu un dvēseli. Biju šokā. Piedāvājums, ka es varētu “sekot savai rokai, kurp tā ved mani pa telpu” bija vārda tiešā nozīmē šokējošs. Es!! Rokai?! Es nesapratu pat uzdevumu. Es stāvēju telpas vidū, skatījos uz kustību terapeiti ar skatienu, kas nepārprotami pauda - tur jābūt vēl kaut kam; pasaki man vēl kaut ko; tas nevar būt viss; tu joko. Viņa apžēlojās par manu nabaga kontrolējošo prātu un teica: “Labi, pabarošu Tavas smadzenes (kā vēlāk izrādījās tieši vienu manu smadzeņu daļu - kreiso puslodi), lai tās nejustos tik apjukušas.” Tā es satiktu Džilu Boltu. Daudzas parādības manā dzīvē guva skaidrojumu, vārdu. Jutos tik pārsteigta un iedvesmota, ka, sekojot spēcīgam impulsam un straujai reakcijai uz saviem impulsiem, es vienā vakarā iztulkoju Džilas runas subtitrus latviešu valodā. Un tikai pirms dažām dienām tie tika padarīti publiski. Biju sajūsmā. Patiesi!
Gandrīz tik pat sajūsmināta, kā dzīvē redzot, kā mana kreisā smadzeņu puslode neiejūtīgi “noliek” malā vienu adījumu...
Pleds Nr.2 - “Gaidot..”
...lai nodotos citam - Zeķēm vārdā “Skola”.
Mācījos, uztīt komolu ar paveidienu no iekšpuses.
Uzmest īpaši valdziņus, adot ar apaļajām adatām.
Par iepriekšējo adījumu pat aizmirstot, nedomājot, nespējot domāt.
Esmu adītāja secībā. Esmu adītāja, kuru paralēlie adījumi satrauc. Esmu detaļu, vārdu un “Es” cilvēks. Tajos brīžos, kad aizmirstu, ka man ir izvēle. Ka ir iespējams izvēlēties piedzīvot plūdumu, klātesamību, vienlaicīgumu, pilnīgu šeit un tagad, bez pagātnes un nākotnes, dodot kreisajai smadzeņu puslodei atelpu un ļaujoties labās smadzeņu puslodes kopības ar citiem un visumu valdzinājumam. Ļaujoties...
... trakulīgam džemperim.
Mani var satikt Raverly // LindaVituma