Karš un miers ( © Ļ. Tolstojs )

Autors: Liene Korņejeva

Sveicināti ☺ Rakstot šo sadaļu, izkāpšu no sava ierastā lauciņa, jo viss, kas notiek mūsu organismā, ir saistīts savā starpā un dažas no turpmāk aprunājamām tēmām prasīs nelielas zināšanas imunoloģijā. Imunoloģija nav lamuvārds, tā ir mūžīga cīņa, kas notiek organismā un pasargā mūs no bezjēdzīgas nāves mikroorganismu apskāvienos :D 

Sensenos laikos, kad planētu apdzīvoja tikai mikroorganismi vien, arī viņiem bija sava tehnika, kā tikt galā ar iebrucējiem, tos apindējot vai norijot. Mūsdienās nebūtu pieklājīgi visus indēt vai rīt, tādēļ klusa kā labi ieeļļota mašinērija, mūsu organismos strādā imūnā sistēma. Tā, diemžēl  (vai par laimi) nav gluži vienkārša un divos vārdos izstāstāma, bet es tomēr mēģināšu :D

Katru brīdi mūsu organisms sastopas ar svešajiem  - svešām olbaltumvielām, vīrusiem un baktērijām, kuras neredzamas drasē pa jūsu ādu turp un atpakaļ. Parasti āda un gļotādas ar imūnsistēmas palīdzību ir pietiekams vairogs visādu svešinieku iekļūšanai  - plaušas, zarnas un visas citas virsmas, kur svešais (sauksim viņu pieklājīgā vārdā - antigēns) varētu iekļūt, ir nodrošinātas ar aizsardzības sistēmām, kuras gan strādā ļoti nespecifiski – nešķirojot iebrucēju pēc valodas, rases vai plazmatiskās membrānas krāsas  ☺.

Ja antigēnam tomēr paveicas iekļūt organismā, tur viņu jau gaida atplestām rokām. Imūnsistēmas pakļautībā darbojas vairākas šūnu grupas – gluži kā armijas vienības. Katrai šūnu grupai, vai tie būtu jūras kājnieki vai zemūdenes apkalpe, ir savs noteikts uzdevums. Iebrucēji tiek atpazīti pēc svešām olbaltumvielām to virsmā un pirmā atbildes reakcija ir strauja – uz iebrukuma vietu tiek izsauktas leikocītu vienības (atcerieties Harvardas universitātes veidoto datorgrafiku par leikocīta migrāciju caur asinsvada sieniņai?), asinsvadu sieniņas iebrukuma vietā kļūst caurlaidīgākas, notikuma vietā nokļūst vairāk šķidruma un  antigēni tiek rīti nost, sapludināti ar lizosomām, sagremoti, to membrānās tiek sadurti caurumi, vienvārdsakot, karalauks. Ārēji katrs šo karalauku ir redzējis – papēdī iedurta nagla, asfalta slimība, nazis pirkstā – ievainojuma vieta pietūkst, kļūst silta un sāpīga, veidojas strutas (baktēriju un leikocītu mirstīgās atliekas) – šī ir iekaisuma reakcija. Pakāpeniski strutu veidošanās norimst, brūce ir attīrīta un blakus esošās šūnas dalās, aizpildot caurumu. Arī šī reakcija ir nespecifiska – aktīvs uzbrukums jebkuram svešiniekam.

Tomēr ar šo imūnās sistēmas iespējas ne tuvu nav izsmeltas. Pret dažādiem antigēniem veidojas arī specifiska imunitāte – imūnā reakcija pret konkrētām, tikai vienam iebrucējam raksturīgām olbaltumvielām. Lai veidotu šādu imunitāti, nepietiek ar iebrucēja klaju nogalināšanu – šeit darbība notiek krietni rafinētāk. Iebrucēju norij specifiskas šūnas, kuras to apstrādā  un izliek uz savas membrānas vispārējai apskatei. Šo sauc par antigēna prezentāciju – imūnā sistēma tiek iepazīstināta ar ļaunuma esenci :D. No šī brīža dažādas armijas ordas tiks apmācītas cīņai ar tieši šo antigēnu – daļa (saukta arī par killeriem (es to neizdomāju :D)) mācīsies tuvcīņu, lai ienaidnieku iznīcinātu tiešā uzbrukumā, bet daļa (B limfocīti) tiks apmācīti cīņai no attāluma, ražojot specifiskas granātas, torpēdas un šķembu bumbas, kuras citādā vārdā sauc par antivielām jeb imūnglobulīniem. Vislabākais šajā stāstā ir fakts, ka daļa no šiem apmācītajiem kareivjiem ir ilgdzīvotāji – tie klusiņām sēdēs ierakumos līdz brīdim, kad organisms ar tieši šo antigēnu saskarsies atkārtoti, tad lēks laukā un – kreks, peks, feks -  viņu piebeigs. Šo sauc par specifisku imūno atmiņu un tās dēļ ar dažām slimībām cilvēks slimo tikai vienu reizi dzīvē. Diemžēl arī iebrucēji nav glupi, izdomā jaunus veidus, kā apiet antivīrusa programmu un iehakerot savu eksistenci atkal un atkal.

Mazliet vairāk par antivielām. Antivielas pēc savas dvēseles būtības ir olbaltumvielas, tādēļ, lai B limfocīts to spētu uzražot, ir nepieciešami gēni, kas tās kodē. Bildītē ar dzelteno krāsu iekrāsota daļa, kura visām antivielām ir līdzīga, bet ar sarkano – atšķirīga. Lai limfocīts varētu nodrošināt lielu antivielu variabilitāti (katram antigēnam vajag savu antivielu), arī kodējošajiem gēniem jābūt pieejamiem lielā variāciju skaitā. Agrā limfocīta bērnībā viņa kodolā ir pieejami daudz un dažādi šo gēnu varianti, jo viņš vēl neapjauš, pret kādu antigēnu nāksies cīnīties. Tad, kad antigēns ir nonācis organismā, limfocīts tiek apmācīts un kļūst pieaudzis – viņš lieto tikai konkrētus gēnus, kuri kodē tieši tādu antivielu, kāda atbilst antigēnam. B limfocīti ir stagnātiskas un principiālas būtnes – ja reiz konkrētā šūna ir iemācījusies veidot kādu no imūnglobulīniem, citādus viņa savas dzīves laikā vairs veidot nespēs. 

Imūnglobulīniem ir vairāki veidi un funkcijas. 

• Imūnglobulīns A ir atrodams gļotādās un uztur virsmas aizsargsistēmu, lai neielaistu antigēnu organismā. IgA ir siekalās un citos ķermeņa šķidrumos, kā arī lielā koncentrācijā mammas pirmpienā, lai pasargātu bērniņa zarnu traktu, kamēr tur vēl nav savairojusies normālā zarnu mikroflora.

• Imūnglobulīns D parasti sēž uz B limfocītiem un ķer antigēnus.

• Imūnglobulīns E parasti sastopams mazās koncentrācijās. Tas atbild par alerģisko reakciju norisi, kā arī ir pirmais ierocis cīņā ar parazītu invāziju. 

• Imūnglobulīns M ir pirmais imūnglobulīns, ko izstrādā šūnas pēc kontakta ar antigēnu.  Tas ir liels un palīdz savākt antigēnu, lai imūnsistēmas rijējšūnas spētu to efektīgi norīt un sagremot. IgM koncentrācija asinīs strauji pieaug akūtas infekcijas laikā, bet tad, dažu nedēļu  laikā samazinās līdz pazūd pavisam. 

• Imūnglobulīns G ir mazs, bet viņa ir daudz :D Pēc akūtas infekcijas IgG sintēze uzsākas pamazām, bet to ražojošās šūnas dzīvo un dalās vēl ilgi pēc infekcijas, lai nodrošinātu imūno atmiņu. Tādēļ IgG līmeņa noteikšanu asinīs izmanto, lai konstatētu, vai cilvēks ir savas dzīves laikā slimojis ar kādu konkrētu infekcijas slimību. IgG ir vienīgais imūnglobulīns, kurš tiek cauri placentai – tā ir mammas nenovērtējama dāvana savam bērnam – bērns  saņem aizsardzību pirmajiem dzīves mēnešiem, kamēr viņa paša imūnā sistēma vēl tikai aprod ar visām tām piņķerīgajām funkcijām. Pēc aptuveni 6 mēnešiem mammas antivielas bērna asinīs ir beigušas savu dzīvi un no šī brīža viņš pats tiks galā ar antigēniem. 

Kā ir iespējams, ka mūsu imūnā sistēma tik aktīvi cīnās ar svešām olbaltumvielām, bet savējām liek mieru? Atbilde meklējama laikā, kad bērniņš ir mammai puncī – embrionālās attīstības laikā augļa imūnā sistēma tiek iepazīstināta ar savām šūnām un savām olbaltumvielām – tās visas tiek atpazītas kā neaizskaramas. Ja embrijam kaut kāda iemesla dēļ tiek ievadītas svešas šūnas vai olbaltumvielas, pastāv iespēja, ka arī tās tiks pieņemtas kā savas – uz šo ideju balstās jaunas ģenētisku (un neģenētisku) slimību terapijas iespējas.

Mēdz gadīties, ka kādu iemeslu dēļ cilvēka imūnā sistēma kaut ko sajauc un sāk pieņemt savējo par svešo – šādos gadījumos rodas slimības, kuras sauc par autoimūnām – organisms cīnās pats pret sevi.

JAUTĀJUMI

1. Kādai sievietei ir divi bērni – viens 4 gadus vecs puisis, otrs vēl puncī. Resgalis četrgadnieks no rīta vesels aiziet uz bērnudārzu, bet vakarā atbrauc mājās pavisam savārdzis un ar ūdeņainām pumpām pa visu ķermeni. Ģimenes daktere bez grūtībām diagnosticē vējbakas un tikai nošūpo galvu par norūpējušos mammu, jo ir zināms, ka vējbakas, kuras pārslimotas grūtniecības laikā, var kaitēt mazulim. Mamma neatceras, vai bērnībā pati ar vējbakām ir slimojusi un līdz ar to nespēs mierīgi gulēt vēl vismaz 21 dienu, kas ir vējbaku inkubācijas periods. Kādas iespējas viņai palīdzēt?

2. Grūtniecības laikā (atkal ☺) sieviete uzzin, ka viņas analīzes uz C hepatītu ir pozitīvas. Viņa nezin, kur un kā inficējusies, pārējie ģimenes locekļi  ir veseli. Viņa uztraucas par iespēju inficēt savu gaidāmo bērniņu.  Mēnesi pēc dzimšanas pediatrs paņem bērna asinis un veic antivielu analīzi. Tās rezultāts atnāk uz mammas e-pastu un tur rakstīts, ka bērnam šīs antivielas ir atrastas. Ko tas nozīmē?

3. Onkulis Fjodors ir sapīcis – pēc, viņaprāt, nebūtiskām sūdzībām ģimenes ārsts paņēma asins analīzi un tagad mēģina ieskaidrot, ka Fjodors kaut kur ir svaigi noķēris sifilisu. Šitādu pārestību! Un nākamajā dienā Fjodors pie daktera ir atstūmis tanti Zosju, jo no kā gan vēl viņš varēja inficēties? Tante Zosja ir stingra savos uzskatos un saka, ka Fjodors dabūs pa ausi, ja būs staigājis pa meitām. Tantes Zosjas analīzes rezultāts pirmajam tiek rokās Fjodoram – tur rakstīts: Treponema pallidum (Sifilisa izraisītājs) IgG pozitīvs; Treponema pallidum IgM negatīvs. Re, es jau teicu, ka tu vainīga! līksmo Fjodors. 

Vai viņam ir iemesls līksmot? Ko dakteris redzēja Fjodora analīzē? Kurš dabūs pa ausi? :D

17.04.2012 19:15

Komentāri