WO: Dzemdību ierosināšana
Autors: Linda Vītuma
Būs grūti paskaidrot, kāpēc, bet pēc šīs nodaļas izlasīšanas krietnu laiku biju varen nikna. Tik nikna, ka nespēju pat noformulēt domas, sajūtas, iegūtās atziņas. Kad sapratu, ka niknums neatkāpjas, nolēmu tomēr sākt rakstīt, lai arī īsta plāna manā galvā nav vēl joprojām. Tātad - tēma ir dzemdību izraisīšana un stimulēšana jeb kas tiek darīts, ja dzemdības nesākas un nenorit, kā "plānots".
FAKTI
Ja plāno vai gaidi savu pirmo bērniņu, lūdzu, īpašu uzmanību pievērs turpmāk rakstītajam!
Pirmdzemdētājām, kas tiek pakļautas dzemdību izraisīšanai, ķeizargrieziena risks ir divkāršs līdz pat trīskāršs, salīdzinājumā ar sievietēm, kuras dzemdē atkārtoti. Ķeizargriezienu rādītājs bija 9% iepriekš dzemdējušām sievietēm, bet 25% pirmdzemdētājām. Tas nozīmē - ja plāno dzemdēt pirmo mazuli un Tev tiek veikta dzemdību izraisīšana vai stimulācija, varbūtība, ka tas beigsies ar ķeizargriezienu ir 1 : 4.
Var jau, protams, cerēt - gan jau es nebūšu tieši tā viena no četrām. Var jau, protams, izlikties šo faktu nezinām un pēc tam ar rūgtumu atcerēties piedzīvoto. Bet varbūt tomēr ir vērts izrunāt šo jautājumu ar savu aprūpētāju un vienoties par rīcības plānu vēl pirms dzemdībām vai vajadzības gadījumā - arī dzemdību laikā.
Informācija par oksitocīna izgudrošanu, par Nobela prēmiju, ko saņēma izgudrotāji un citi fakti - Pielikumā (izlasiet gan!).
SAJŪTAS
Neizskaidrojami - bet esmu nikna, nikna, nikna! Laikam jau no bezspēcības un bezcerības nodot izlasītās zināšanas un sniegt kādus konstruktīvus priekšlikumus, lai pirmajiem bērniem tiktu dota iespēja piedzimt savā ritmā - lēni, reizēm grūti, izmantojot "visu pasaules laiku".
RĪCĪBA
Pagaidām vēl neatmetu cerību - varbūt tomēr ir kāds veids, kā nodot sievietēm faktu bāzētas zināšanas, ar kuras palīdzību viņām būtu iespēja dot SEV iespēju piedzīvot dzemdības un dot iespēju savam BĒRNAM piedzimt tieši tā, kā tas ir paredzēts, nevis tā, kā kāds cits to ir ieplānojis vai izjūt.
Varbūt par šiem jautājumiem vajadzētu runāt jau vidusskolā? Varbūt Tev ir kādas idejas, mīļo lasītāj? Ja ir - lūdzu, padalies!
IEGŪTĀS MĀCĪBAS
Šķiet, ka arī attiecībā uz dzemdēšanu pārnestā nozīmē ir patiess teiciens "Nauda iet tur, kur tā jau ir" - "visu vai neko" princips.
Vai nu Tu dzemdē pirmo bērnu - pati esi nobijusies, citi ir nobijušies, dzemdības noris lēni (jo tādas tiešām ir lielākā daļa pirmo dzemdību) un Tu saņem trauksmainu, aizdomu un neuzticēšanās pilnu aprūpi.
Vai arī Tu dzemdē otro, trešo un visus nākamos bērnus - pati jūties droša, pārējie arī ar Tevi jūtas droši un dzemdības noris raiti un salīdzinoši viegli.
Bet vajadzētu būt taču tieši otrādi?! Tieši sievietei, kura dzemdē pirmo bērnu ir vajadzīgs tik daudz atbalsta, iedrošinājuma un daudz, daudz laika, lai pārtaptu māmiņā un lai pirmdzimtajam būtu iespēja "iestaigāt taku", pa kuru tam sekos brāļi un māsas, veicot savu ceļojumu salīdzinoši vieglāk un ātrāk.
PIEREDZES PIELIETOŠANA
Nezinu, ko darīt ar šīm jauniegūtajām zināšanām...
Lūdzu, padalieties ar savām pārdomām! Varbūt mums kopā izdodas apjaust, kas un kā būtu darāms, lai vairotu ikvienā sievietē un viņas aprūpētājos zināšanas, novērošanas prasmes un spēju uzticēties, tā dāvājot sievietei un dzimstošajam bērnam laiku, kas viņiem pienākas.
Šoreiz sanāca gari. Laikam tāpēc, ka bez plāna.
* Faktu sadaļai pievienotais materiāls balstīts uz Williams Obstetrics, 23rd Edition, The McGraw-Hill Companies, Inc.,2010
Man arii buus bez plana. Vienkaarshi atceroties savu pirmo grutniecibu un dzemdibas... Un peec tam daloties sajutas ar citam meitenem, kuras gaida pirmo berninju... Pirmaja grutniecibas laikaa ir bail no visa nezinamaa, no saapeem, no taa, ka ar mazo kautkas nebuus iisti. Nezinaams tieshaam ir viss. Un neliidz ne gramatas, ne interneti, nekas... Jo taa ir kaa lekshana uudenii sveshaa vietaa. Un tad tu paljaujies visam, ko saka dakteris, draugi, radi, izzinas lidzekli, forumi...
2. dalja.
Bet man personiigi shajaa gadiijumaa palidzeja informacijas trukums (jeb teiksim taa, man nebija veeleeshanas lasiit internetu, citu izzinas avotu iisti nebija) un jauno maminju nebushana man rinkji - dzivoju cita valsti, draugos nevienas mammas nebija un zinaju, ka jadzemde bus tai valsti, kur atrodos, nevis Latvija. Tad nu naacaas ljoti daudz paljauties pashai uz sevi, savu intuiciju. Un, protams, dakteri. Tachu intuicija man bija pirmaa vietaa. Daudzi saka, es esot bijusi laimiga, bez epiduralas anestezijas, pati saviem spekiem, viss atveras un mazais piedzima 5 stundu laikaa... Bet varbut taa nav vienkarshi laime?... Varbut man tiesham palidzeja, ka nebija tik daudz taas informacijas, bija jaaieklausas sevii. Un veel, jaa, dakteris ar mani bija no pirmaa gruutniecibas meenesha lidz beerninja piedzimshanai (obligats pasakums), liidz ar to vins zinaja mani, es uzticejos vinjam un vinjsh man deva tieshi tik daudz informacijas, cik pati prasiju...
Bet nav iespējams ietekmēt "baidītāju" lomas- tādas ir un būs, un būs mammas, kas baidās un "uzticās dzemdinātājam". Tas ir tāds smags jautājums, kas pirmsākumos jau saistās ar mammas psihoemocionālo stāvokli. Ir jāpieņem sevi.
Paldies, Tev Linda par rakstiem.
Jā, šis un līdzīgie jautājumi mani arī vienmēr padara niknu! Esmu arī, nikna, dusmīga un tajā pašā laikā jūtu milzīgu bezpalīdzību. Man ir sajūta, ka viss jau ir nolemts un neko nevar mainīt. Nez, kā salauzt šo sajūtu mūsos visos?!
Domāju, ka daļa atbildes ir saistīta ar izglītotību un sieviešu pašapziņu. Ticu, ka pārmaiņas ir iespējamas, tomēr domāju, ka tās prasīs daudz laika.
Bet - kopš 2.aprīļa, kad notika dūlu informācijas diena un kad gandrīz 50 sievietes ir uzsākušas dūlu mācības, manī parādās ar vien vairāk ticības.
Es ticu, ka tas mainīsies!
Izrādās, ka perifērijā tiek izmantotas prostoglandīnu tabletes Citotex, kas citur pasaulē tomēr ir aizliegtas, jo lētāk. Norma, ja tās izmanto, ja auglis ir gājis bojā, bet Liepājā, Jelgavā u.c. tās izmanto parastu dzemdību ierosināšanai pēc noteiktām shēmām. Bēdīgas sekas dažkārt notiek, ja 1/4 tabletes vietā iedod veselu vai arī intervāls starp atkātotu devu ir mazāks par 6 h. Man šķiet šī ir laba tēma izpētei un māmiņu informēsanai.
kaut kur nesen izlasīju, tā nav pilnībā mana ideja, bet man liekas, ka mūsdienās par argumentu bieži vien ļoti labi kalpo nauda (tas var patikt vai nepatikt, bet ne par to šis stāsts)- tātad, lai pārliecinātu valsti/ārstus kaut ko darīt šajā jautājumā, varētu aktualizēt to, cik maksā ķeizargrieziena operācija, visas tās manipulācijas un tabletes un cik salīdzinoši izmaksā vienas dabiskas dzemdības..
Skatos, ka pagājis krietns laiks, kad publicēts šis raksts, bet es par māmiņu kļuvu pagājušā gada decembrī. Un nu, kad pagājis gandrīz gads, es sevī nemitīgi izjūtu urdošu jautājumu - kāpēc mana bērniņa dzimšana tika stimulēta. Šīs bija manas pirmās dzemdības, bērniņš piedzima vesels un salīdzinoši ātri (četrās stundās), BET - kāpēc dakteri neļāva gaidīt? Nebija ne komplikāciju, ne risku.. vienkārši pilnas 41. nedēļas. Un nekavējoties tiku nosūtīta stāties slimnīcā. Protams, nav vienas atbildes visiem gadījumiem.. un tomēr. Man toreiz nepietika zināšanu un ārstu lēmumam nepretojos. Esmu pateicīga, ka ar mazo viss ir kārtībā, un tomēr.. manī skan šis jautājums - un ja nu es būtu gaidījusi, kad dzemdības sāktos pašas.
Diemžēl tagad arī Stradiņos un Dzemdību namā taupības nolūkos dzemdību ierosināšanai izmanto Citotec tabletes :( Gēli esot par dārgu.Un kad dzemdētāja jautā pēc tabletes nosaukuma, tad nemaz nestāsta, kas tā ir par tableti. :(