J237 - Es domāju kā gars mans atplauks - Emīlija Dikinsone

Autors: Linda Vītuma

Emīlija (Molly Shannon) domā pie sava galda

Es domāju kā gars mans atplauks — 

Kad “piedots” manim tiks — 

Tad Mati — Acis — liekta Galva — 

Izgaisīs — Debesīs — 

Es domāju kā lūpas čabēs — 

Klusā — skumjā —  lūgšanā — 

Jo tikai tagad — “Pieņem” mani — 

Kā “Zvirbulēnu”* Gādībā — 

Es justas Mokas — atminos — 

Kādai aizplūst bija ļauts — 

Pirms lūza — mana naivā sirds — 

Un kāpēc tagadiņ — tā nav?

Nu pieņemu ka “piedots” — tiek — 

Līdz — laimībā — es augšup ceļos — 

Gaišā — ilgā — paļāvībā — 

Bet Sirds — nav atvainota! 

J237, 1861

I think just how my shape will rise —

When I shall be "forgiven"** —

Till Hair — and Eyes — and timid Head —

Are out of sight — in Heaven —

I think just how my lips will weigh —

With shapeless — quivering — prayer —

That you — so late — "Consider" me —

The "Sparrow" of your Care —

I mind me that of Anguish — sent —

Some drifts were moved away —

Before my simple bosom — broke —

And why not this — if they?

And so I con that thing — "forgiven" —

Until — delirious — borne —

By my long bright — and longer — trust —

I drop my Heart — unshriven!

J237, 1861

* Mateja 10 : 31

** Piedošanas lūgšanas tēma vēstulē L248

12.05.2022 04:12

Komentāri