J175 - “Vulkānus” es redzējusi neesmu - Emīlija Dikinsone
Autors: Linda Vītuma
“Vulkānus” es redzējusi neesmu —
Vien dzirdējusi Ceļotāju stāstus
Kā šie senie — gausie kalni
Parasti tik rāmi —
Glabā sevī — šausmu Ordu,
Liesmas, dūmus, ieročus,
Brokastīs ēd Ciematus,
Arī Vīrus baisus —
Varbūt* miers ir Vulkānisks
Dzīvas būtnes sejā
Tad kad sāpēs Titāniskās
Viņa skats ir rāms —
Varbūt beigās, gruzdošs nemiers
Netiks pārvarēts —
Varbūt trīsuļojošs Vīnlauks
Gruvešos tiks vērsts?
Varbūt mīlošs Vēsturnieks,
Atsākšanās Rītā,
Priekā nekliegs “Pompeja”!
Kalni atgriežas!
J175, 1860
I have never seen 'Volcanoes' —
But, when Travellers tell
How those old — phlegmatic mountains
Usually so still —
Bear within — appalling Ordnance,
Fire, and smoke, and gun,
Taking Villages for breakfast,
And appalling Men —
If the stillness is Volcanic
In the human face
When upon a pain Titanic
Features keep their place —
If at length, the smouldering anguish
Will not overcome —
And the palpitating Vineyard
In the dust, be thrown?
If some loving Antiquary,
On Resumption Morn,
Will not cry with joy "Pompeii"!
To the Hills return!
* "Varbūt" kāds no dzejas tēliem ir saistīts ar pārdomām un izjūtām, kas aprakstītas vēstulē nezināmam adresātam (L233)