J167 - Svētlaimi caur sāpēm pazīt - Emīlija Dikinsone
Autors: Linda Vītuma
Svētlaimi caur sāpēm pazīt —
Kā Akls Vīrs zin sauli!
No slāpēm mirt — vien jaušot
Ka Pļaviņā urdz Strauti!
Izturēt pēc mājām ilgas — ilgu pēdas
Svešas zemes min —
Dzimtās zemes rēga vajāts, kluss —
Un zils — gaiss ir dzīvs!
Tās Ciešanas Vispārākās!
Tā — sāpju zīme!
Tas pacietīgo “Lauru vainags”
Kā balsis — vingrinātas — zemes dzīvē —
Bez mitas Slavas dziesmā augšup ceļas —
Nedzirdamas, mums,
Patiesi — Neizdibināmā Barda
Lēnīgajiem mācekļiem!
J167, 1860
To learn the Transport by the Pain —
As Blind Men learn the sun!
To die of thirst — suspecting
That Brooks in Meadows run!
To stay the homesick — homesick feet
Upon a foreign shore —
Haunted by native lands, the while —
And blue — beloved air!
This is the Sovreign Anguish!
This — the signal woe!
These are the patient "Laureates"
Whose voices — trained — below —
Ascend in ceaseless Carol —
Inaudible, indeed,
To us — the duller scholars
Of the Mysterious Bard!