J142 - Kam gultiņas šīs, vaicāju - Emīlija Dikinsone
Autors: Linda Vītuma
Kam gultiņas šīs, vaicāju
Kas kalnu lejās dus?
Kāds māj ar galvu, smaida kāds —
Un viss visapkārt kluss.
Varbūt nedzird mani, saku
Es jautāšu pa otram lāgam —
Kam gultas šīs — kam šupuļi
Ko redzu pļavas klājam?
Tā Margrietiņa, tuvumā —
Un arī tur lūk klajā —
Pie pašām durvīm — pirmā mostas —
Leontodona mazā.
Te Īriss, Kungs, un Asterīte —
Zvaniņš, Baltā vizbulīte —
Sārtžibulis sasedzies —
Un apaļvaidze Narcisīte.
Pa to laiku šūpulīšus
Klusi viņa apstaigā —
Šūpļa dziesmu dungo ērmu
Lai ieaijātu miegā bērnu.
Klusu! Epigeja mostas!
Krokuss sakustina plakstus —
Sārti vaigi Rododendrai,
Par mežu redz kad viņa sapņus!
Ar godbijību novēršoties —
Teic viņa, ir vēl guļamlaiks —
Tos pamodinās Kamenes
Aprīlī kad mežs būs gails.
J142, 1859
Whose are the little beds, I asked
Which in the valleys lie?
Some shook their heads, and others smiled —
And no one made reply.
Perhaps they did not hear, I said,
I will inquire again —
Whose are the beds — the tiny beds
So thick upon the plain?
'Tis Daisy, in the shortest —
A little further on —
Nearest the door — to wake the 1st —
Little Leontodon.
'Tis Iris, Sir, and Aster —
Anemone, and Bell —
Bartsia, in the blanket red —
And chubby Daffodil.
Meanwhile, at many cradles
Her busy foot she plied —
Humming the quaintest lullaby
That ever rocked a child.
Hush! Epigea wakens!
The Crocus stirs her lids —
Rhodora's cheek is crimson,
She's dreaming of the woods!
Then turning from them reverent —
Their bedtime 'tis, she said —
The Bumble bees will wake them
When April woods are red.