J132 - Neparastu vīnu sniedzu - Emīlija Dikinsone
Autors: Linda Vītuma
Neparastu vīnu sniedzu
Lūpām ilgu slāpju māktām
Man tepatās tuvu,
Un skubinu tās dzert;
Drudža plaisām klātām, redzu Mēģinām,
Acis saraudātās vēršu prom,
Un lūkot atnāku pēc stundas.
Vēl plaukstas muļķa trauku skauj —
Un lūpas kuras dzesēt gribu, bet ak vai,
Tik pārmērīgi Aukstas —
Es gribu sasildīt jo drīz
Tās krūtis, kurās salna mīt
Jau gadiem dziļi dzīlēs —
Vēl citi izslāpušie būs
Uz mani norādītu viņš
Ja parunāt vēl spētu —
Tā vienmēr krūzi nesu līdzi
Ja paveicas ar vienu manu pili
Kāds ceļotājs var slāpes veldzināt —
Ja paveiksies un teiks kāds man
“Šiem visu mazākajiem, un arīdzan jūs Man*”
Kad beidzot modusies es būšu.
J132, 1859
I bring an unaccustomed wine
To lips long parching
Next to mine,
And summon them to drink;
Crackling with fever, they Essay,
I turn my brimming eyes away,
And come next hour to look.
The hands still hug the tardy glass —
The lips I w'd have cooled, alas —
Are so superfluous Cold —
I w'd as soon attempt to warm
The bosoms where the frost has lain
Ages beneath the mould —
Some other thirsty there may be
To whom this w'd have pointed me
Had it remained to speak —
And so I always bear the cup
If, haply, mine may be the drop
Some pilgrim thirst to slake —
If, haply, any say to me
"Unto the little, unto me,"
When I at last awake.