J104 - Kur zaudēju, es pieklusinu soļus - Emīlija Dikinsone
Autors: Linda Vītuma
Kur zaudēju, es pieklusinu soļus —
Es dārza ziedus sēju saldus —
Es galvas galā stāju tam, kas zudis
Un raudu.
Ko zaudēju, sargāju es dievbijībā
No skarbas valodas, vai vārda teikta nīgra —
Jo sajūta ka skaņas viņa dusas vietu pilda,
Lai arī akmens cietu.
Kad zaudēju, jūs zināsiet to lūk kā —
Melna cepure — Būs krēsla manā sejā —
Runāšu es balsī drebošā
Lūk šādā!
Kāpēc es zaudējusi esmu, vien ļaudis zina
Kas tērpti drānās ir no tīra sniega
Pirms gadsimtiem kas mājup devās
Nākamajā Svētlaimībā!
J104, 1859
Where I have lost, I softer tread —
I sow sweet flower from garden bed —
I pause above that vanished head
And mourn.
Whom I have lost, I pious guard
From accent harsh, or ruthless word —
Feeling as if their pillow heard,
Though stone!
When I have lost, you'll know by this —
A Bonnet black — A dusk surplice —
A little tremor in my voice
Like this!
Why, I have lost, the people know
Who dressed in frocks of purest snow
Went home a century ago
Next Bliss!