J103 - Ir Karalis, kurš nerunā ar mani - Emīlija Dikinsone
Autors: Linda Vītuma
Ir Karalis, kurš nerunā ar mani —
Ko nu — vien brīnos — stundas aizrit gari
Dienai cauri gurdi velkoties —
Mazs prieciņš ir, kad miegs un nakts,
Man slepus sapņos ielūkoties ļauts
Tais budāros, dienā slēgtos.
Ja izdevies — kad atnāk rīts
Ir sajūta, kā simtiem bungu sists
Ir spilvens mans viscaurēm,
Un klaigas pilda manu Bērnišķīgo jumu,
Un Zvani skandē “Uzvara”!
No manas dvēs’les torņa smailēm!
Ja gājis secen — Putniņš mazs
Ir Augļu dārzā kluss,
Un izlaists ir mans aizlūgums
“Lai notiek, Tēvs, tavs prāts” šai dienā
Jo manējais ir devies citā ceļā
Un lūgties būtu viltus solījums!
J103, 1859
I have a King, who does not speak —
So —wondering — thro' the hours meek
I trudge the day away —
Half glad when it is night, and sleep,
If, haply, thro' a dream, to peep
In parlors, shut by day.
And if I do — when morning comes —
It is as if a hundred drums
Did round my pillow roll,
And shouts fill all my Childish sky,
And Bells keep saying 'Victory'
From steeples in my soul!
And if I dont — the little Bird
Within the Orchard, is not heard,
And I omit to pray
'Father, thy will be done' today
For my will goes the other way,
And it were perjury!