J1 - Mosties deviņmūzu spēks, dziedi vārsmas dievišķās - Emīlija Dikinsone
Autors: Linda Vītuma
Mosties deviņmūzu spēks, dziedi vārsmas dievišķās,
Raisi vaļā lentas svētku, lai tajās Valentīna sirdis vērtu!
Ir Zeme mīlētāju vieta, gan jaunuvēm, gan puišiem bikliem,
Gan nopūtām, gan čukstiem maigiem, un diviem, kas par vienu top.
Ik viens pie otra tiecas, uz zemes, jūrā, debess jumā,
Nav Dieva noteikts vienam būt, vien tev, šai pasaulīgā dievišķumā!
Līgava, tad līgavainis, tie divi ir, un pēcāk top par vienu,
Ir Ādams un ir Ieva, tiem mēness, saule līdzās ir ik dienu;
Dzīve mācību mums sniedz, ka laime mājo paklausīgā rokā,
Kas karalienei dzīvei pretī stāj, tas pakārts tiek tās liktens kokā.
Bagāts pieticību meklē, dižs pēc maza lūkojas,
Uz zemes lodes meklēts gribēts, bet atrasts netiek it nekas.
Bite lūdz uz deju ziedu, zieds tai kautri saka jā,
Kāzas svin un viesus lūdz, simts prieka pilnu lapu ielokā;
Vēji pielūdz zarus, zari ļaujas tam,
Un tēvs no visas sirds lūdz meiču savam dēlēnam.
Vētra soļo jūras krastā, drūmu dziesmu dungo,
Viļņi acīm domīgām redz mēness ripu bālo,
Viņu gari satiekas, viens otram solījumus dod,
Vairs nedzied drūmi viņš un viņas skumjas mieru rod.
Tārps mirušajam piekļaujas, miedz aci nāve līgavai
Nakts dienu ved pie altāra, rīts vakarjundai roku lūdz;
Zeme ir kā jautrs meitēns, debess buruņinieks tik cēls
Šķelmi acis groza Zeme, sūdzēties šķiet nav pat vērts.
Kāds pielietojums ir, šim lasījumam garam,
Teikt patiesību jums un ielūkoties sirdī savā:
Kaut dzimis cilvēks pats, prot vientuļš būt un salt,
Bez iejūtīga pavadoņa, ko sēs viņš to ar’ pļaus.
Kad mēmas stundas, mirkļi pārāk gari šķiet
Un skumju domu plūdums vaimanā, ne dzied?
Te Sāra ir un Elīza, un Emelīne skaistā,
Vēl Heriete, Suzanna un kāda matu sprogām saules gaismā!
Pār Tavām acīm skumju plīvurs klāts, vēl tomēr redzēt vari
Kā sešas mundras meitenes sēž liela koka zaros;
Tam tuvojies ar piesardzību, tad rāpies augšup droši,
Un tver pēc tās, kas sirdij tīk, lai iemirdz visums, laiks jo spoži!
Nes viņu zemes zaļoksnā un cel tai mājas vietu,
Dod ko tā lūdz - vai rotu, putnu vai ar’ ziedu vienu -
Pūt stabules un trompetes, un bungas sit kā klājās -
Dod Labrītdienas solījumu un ieej tīksmes mājās!
J1, 1850
Awake ye muses nine, sing me a strain divine,
Unwind the solemn twine, and tie my Valentine!
Oh the Earth was made for lovers, for damsel, and hopeless swain,
For sighing, and gentle whispering, and unity made of twain.
All things do go a courting, in earth, or sea, or air,
God hath made nothing single but thee in His world so fair!
The bride, and then the bridegroom, the two, and then the one,
Adam, and Eve, his consort, the moon, and then the sun;
The life doth prove the precept, who obey shall happy be,
Who will not serve the sovereign, be hanged on fatal tree.
The high do seed the lowly, the great do seek the small,
None cannot find who seeketh, on this terrestrial ball;
the bee doth court the flower, the flower his suit receive,
An they make merry wedding, whose guests are hundred leaves;
The wind doth woo the branches, the branches they are won,
And the father fond demandeth the maiden for his son.
The storm doth walk the seashore humming a mournful tune,
The wave with eye so pensive, looketh to see the moon,
Their spirits meet together, they make them solemn vows,
No more he singeth mournful, her sadness she doth lose.
The worm doth woo the mortal, death claims a living bride,
Night unto day is married, morn unto eventide;
Earth is a merry damsel, and heaven a knight so true,
And Earth is quite coquettish, and beseemeth in vain so sue.
Now to the application, to the reading of the roll,
To bringing thee to justice, and marshalling thy soul:
Thou art a human solo, a being cold, and lone,
Wilt have no kind companion, thou reap’st what thou hast sown.
Hast never silent hours, and minutes all to long,
And a deal of sad reflection, and wailing instead of song?
There’s Sarah, and Elize, and Emeline so fair,
And Harriet, and Susan, and she with curling hair!
Thine eyes are sadly blinded, but yet thou mayest see
Six true, and comely maidens sitting upon the tree;
Approach that tree with caution, then up ti boldly climb,
And seize the one thou lovest, nor care for space, or time!
Then bear her to the greenwood, and build for her a bower,
And give her what she asketh, jewel, or bird, or flower -
And bring the fife, and trumpet, and beat upon the drum -
And bid the world Goodmorrow, and go to glory home!