Mans vārds ir Linda Vītuma. Vārdi, kuri stāsta par mani: Alises piedzīvojumi brīnumzemē. Pīters Pens. Mērija Popinsa. Mūzika. Mēness. Vakarskola. Filozofija. Ģimene. Bērni. Informāciju tehnoloģijas. Līdzatkarība. Dūlošana. Vecmātība. Grāmatas. RBS / MBA. Medicīna. ebit. Kastanis. Disleksija. Budisms. Emīlija Dikinsone.
Mani sauc Liene Korņejeva
Mans vārds ir Liene Korņejeva. 2003. gadā esmu pabeigusi Rīgas Stradiņa Universitātes medicīnas fakultāti bez sarkanā diploma :D Tagad jau esmu beigusi rezidentūru un esmu sertificēta ārste ģenētiķe. Bez tā jau 10 gadus dresēju Stradiņu studentus, piedalos piedzīvojumu sacensībās, niekojos ar kērlingu, slēpņošanu un karatē, audzinu bites un 2 meitiņas, mācos dūlu zinības, gribu mainīt pasauli :D. Nedzīvoju Rīgā un man ļoti patīk braukt ar mašīnu un skaļi (un nepareizi) dziedāt pie stūres.
Sen senos laikos piedzīvoju iespēju klātienē dzirdēt vīru vārdā David Allen. Oi, patika! Oi, uztvēru ideju! Oi, praktizēju vēl līdz šim - Getting Things Done (Padarīt Iecerēto). Viena ideja, kuru praktizēju un saucu par savu svēto trīsvienību ir: Nedot solījumus. Pildīt solījumus. Pārskaņot solījumus.
Asā latvju dzija ilgi jo ilgi gaidīja savu kārtu tapt par kaut ko. Un sagaidīja. Par 2 plediem uztapa. Un varbūt vēl par mājas lielo-silto-latvju-aso jaku taps. Un par vēl vienu pledu.
Grūti būs atrast cimdus, kuru adīšana man ir sagādījusi lielāku prieku - no sena cimdu pāra pārzīmēts musturs, adīts, pāradīts, pārzīmēts un galu galā uztapināts cimdu pāris draudzenei, kuras senči cēlušies no Dienvidlatgales - Riebiņu novads, Saunas pagatsts, Augostova.
Ar aspija cienīgu uzcītību - es to izdarīju! Es uztapināju VĒL VIENU CIMDU PĀRI!! Tādus pašu, tikai derīgus. DER! "Labsirdīgā aspija" cimdi jeb "Turlavas cimdi tautudēlam".
Par mazu, par mazu, par mazu - vārdi, kas griežas galvā. Un ar kļūdām, ar kļūdām, kļūdām. Vai drīkstu redzēt to, kas ir uzadīts, nevis to, kas nav uzadīts? Lūk, kādu jautājumu man piedāvā "Labsirdīgā aspija" cimdi jeb "Turlavas cimdi tautudēlam".
No visiem lielajiem grēkiem, alkatība ir mans lielais grēks. Negausība, nepiesātinātība, ne-kad-nav-ganība. Gan zināšanās, gan rokdarbos, gan nomodā pavadīto stundu skaita ziņā. Tā dziesmu svētku iedvesmota, pirmo tautas tērpu uzdarinājusi, droši iesoļoju savas dzīves nākamajos 5 gados. Tautumeitībā. Vai precīzāk - tautusievībā.
Foto: Karīna Janova no Dziesmu svētkiem veltītās tautas lietišķās mākslas izstādes «Radītprieks»
Kad brūns nav tik brūns un balts ir teju rozā, skaidru ģeomterisku cimdu vietā ir uzadījušies romantiski ābeļziedi. Tirzas ābeļzieds. Pašā vasaras viducī.
Es adu kopš pašas mazotnes - adīju visu, kas bija pa rokai. Kad atsāku adīt pēc lielāka pārtraukuma, nekavējoties sajutu baudu adīt ar maigu dziju un satraukumu, adot ar latvju aso dziju. Tā vien šķita, ka adot ar latvju aso dziju, es nespēju nodoties adīšanai, jo galvā riķo viena doma - kāpēc, kāpēc tai dzijai ir jābūt tik asai? Tik skarbai..
Mans cimdu stāsts veidojas, kā adījums - valdziņš pēc valdziņa. Auklīte uzdāvināja Mirdzas Slavas grāmatu pēc 15 gadiem, kurus pie mums bija strādājusi. Siguldā bija Cimdu Jettes izstāde. Vīramāte uzdāvināja Marutas Grasmanes grāmatu. Māsa izvēlējās sarežģītos krieviņu cimdus. Satiku savu meistari, kur man iemācīja bārkstis cimdiem taisīt (un ne to vien..). Un senču stīgas ievibrējās. Un Ziemeļlatgales raksti virknējās. Un tieši un tikai viens Ziemeļlatgales cimdu pāris bija grāmata. Uzadīju to. Jo vienīgais - Ziemeļlatgales atturīgais. Pēc LEBM krājuma // BDM 4764
Kad sāku adīt, es domāju, ka tie tik ir vieni Trakulīgi Radoši Dienvidlatgales cimdi, bet jo ilgāk adīju, jo noslēpumaināki tie man sāka šķist. Beigās izrādījās, ka sen nebiju satikusi cimdus, kas tik ļoti ir "Cimds+Cimds=Pāris".
Uz jautājumu, vai varu uzadīt cimdus Dziesmu svētku izstādei, atbildēju, ka varu, jo tāpat gatavojos adīt cimdus ģimenei. Tā, nu, otrs cimdu pāris ir tapis - Lielvārdes spēka cimdi dēlam.
Pēc LNVM krājuma // CVVM 15142
Tik, viena bēda - šiem cimdiem nav laika izstādei, tie jau ir devušie dzīvē.
Jau kādu laiku iemēģinu roku cimdu adīšanā. Pētu rakstus, visbiežāk izvēlos latgaļu, jo no turienes man senči. Kļūdos un vēroju, kā citi ada un mācos no savām kļūdām. Nolēmu pieķerties klāt vienam sarežģītākam musturam. Izskatās grūts, bet grūtības mani jau kopš bērnības laikiem nebiedē.
Varot izvest meiteni no laukiem, bet gandrīz neiespējami esot izvest laukus no meitenes. Es esmu dzimusi Rīgā, bet kopš pirmās savas dzīves vasaras, esmu dzīvojusi laukos. Īstos laukos. Latgales laukos. Izglītotos Latgales laukos. Bet laukos.
Jau otro sezonu dodos uz karate. Vienu vai divas reizes nedēļā. Jo es tā esmu izvēlējusies. Līdz vienā dienā jūtu, ka mans prāts pretojas karate apmeklējumam kā milzu suns, dodoties uz venterinārklīniku - viņš tic, ka saimnieks vēlas labu, viņš nepretojas agresīvi, bet tikai turas pretī ar visām četrām, kad saimnieks viņu mīlestības un rūpju vadīts velk pie ārsta. Avots: Vet Girl
Kad viss notiek tik ātri - dzīve, minūtes, sekundes, gadalaiki, valdziņi. Nē, adīšana nav mierīga nodarbe - tā ir bezgala ātra, radošana un rosinoša. Valdziņi manos pirkstos zib tik pat ātri, kā elektroimpulsi skrien pa manām neironu saitēm. Manā galvā notiek pilnīgs kosmoss. Un tā es sāku pamanīt tik skaistu kosmosu sev apkārt. Kur skaņas, krāsas, cilvēki, sajūtas un elektromagnētiskie glāsti, ko dāvājam viens otram, vienkārši esot līdzās, notiek ik Planka laika mirkli.
Man padomā bija pilnīgi cits stāsts - lēns, izlolots. Jo kas gan adīšanā var notikt ātri? Adīšana taču ir tik rimta nodarbe. Un es taču rakstu tik regulāri - 1 x 7 dienās. Bet jau trešo nedēļu izlolotā raksta vietā par zilo lagūnu iespraucas cits stāsts - ātrs, nenovēršams, aprakstāms.
Klausos video blogus. Teju katrs no tiem tiek pabeigts ar vārdiem: "Laimīgu adīšanu! // Happy knitting!". Reiz jau minēju, ka adu, kad jūtos labi un kad adu - jūtos labi.
Internets ir apmēram 27 - 36 gadus vecs. Gandrīz mans vienaudzis. Kādu laiku dzīvojām katrs savu dzīvi. Tad - satikāmies. Apmēram pirms 18 gadiem. Sapazīšanās notika lēni - es viņu mēģināju saprast un sakārtot, viņš mani ignorēja. Gāja laiks un drīz mūsu attiecības kļūva tādas, par kādām runā Aleksandrijas bibliotēkas direktors. Vēl joprojām mācos sabalansēt attiecības ar internetu, lai no tā “padzertos”, nevis saņemtu ūdens šalti sejā (jo reizēm tas var nebūt arī ūdens, ar ko pārklājas seja, neuzmanīgi ļaujoties interneta straumei).
Es adu jau teju 30 gadu. Tas ir neticami! Pēc 3 mēnešiem, kuros adīšanu ir paņēmusi mani savos apskāvienos ar jaunu spēku, ir sajūta, ka viss iepriekšējais adīšanas laiks ir bijis citā pasaulē.
Ja nevēlaties, lai kaut kas tiek realizēts, nesakiet man! Es to domāju nopietni. Citādi tiksiet pie BMX trases, būsiet spiesti lasīt vismaz vienu grāmatu mēnesī, saņemsiet dāvanā džudo tērpu un noteiktā datumā jums tiks atgādināts, vai esat ko darījis lietas labā sava mērķa sasniegšanai. “Sacīts - darīts!” ir par mani.
Katram prātam ir savi putni. Viens no mana prāta putniem ir “Apsēstība”. Ir idejas un ir brīži, kad mans prāts top pārņemts, apsēsts, dedzīgs, aizrautīgs, neatlaidīgs. Vienu dienu pazaudēju karate jostu - sarkanu, sarkanā maisiņā. Nevarēju atrast. Meklēju, meklēju, meklēju. Nespēju domāt ne par ko citu. Nespēju pat adīt. Martas tante, redzot manu izmisumu, nāca talkā. Atrada. Biju brīva! No vienas mazas, neatlaidīgas apsēstības.
“Ir tēma, kas mani satrauc jau kopš 6.klases”, teica meita. Jāpiebilst, ka nav daudz parādību pasaulē, kas viņu satrauc. Viņa ir rāms un līdzsvarots bērns.
“Cilvēki saka, ka vispirms vajag domāt ar sirdi un tikai pēc tam ar prātu”, viņa turpina. “Bet tas nav iespējams. Sirds ir muskulis, tas pumpē asinis un ar to domāt nevar. Viss domāšanas process notiek galvā. Prātā!”. “Es saprotu, ka viņi to domā kaut kā savādāk, bet es nesaprotu kā.”, jaunā būtne pabeidz sakāmo un gaida, rāmi lūkojoties manī.
“Mjā..”, es neraksturīgi lēni noņurdu, lai iegūtu brīdi, kurā mēģināt noformulēt sakāmo, apzinoties, ka tam varētu būt nozīme mana bērna turpmākajā dzīvē, domu gaitā un pasaules redzējumā.
“Man ir versija, ko viņi ar to domā”, saku. Un piedāvāju mums visiem kopā noskatīties šo:
Reizēm nejūtu mēru. Reizēm vārdos esmu pārspīlēta. Reizēm mēdzu nepateikt lietas. Reizēm mēdzu izmantot tādu līdzību, kas paslēpta zem tik daudz slāņiem, ka ir pārprotama, pārprotama, pārprotama tūkstoškārt. Tomēr no sevis neaizbēgsi - līdzības ir veids, kā runāju. Par sevi. Par pasauli. Šīs reizes līdzība - trāpīga, pārspīlēta un viegli pārprotama.
“Domāju, ka man ir trauksme no būšanas cilvēkos. Izrādās es vienkārši ienīstu cilvēkus.”
Droši vien pasaulē ir kāds cilvēks, kura pirmais valdziņš bija kreiliskais. Bet kaut kāda iemesla dēļ parasti adītmācīšanu nesāk ar kreilisko pērlīti. Sāk ar labisko - lai gludāk, lai vieglāk. Tikai sakritība, bet arī kreiliski adīt man iemācīja Ļenas tante. Cita Ļenas tante. Mammas klases biedrene.
Skaidri atceros to vietu un laiku, kad tapu iemācīta adīt - pirmo valdziņu. Labisko. Tā bija Ļenas tante, kura mani pieskatīja Viļakā. Pļaujas laikā. Ļenas tante bija dzērāja un rokdarbniece. Man patika Ļenas tante, un man patika brīdis, kad viņa iemācīja adīt. Abas sēdējām zem liepas pie vārtiem. Viņa uzmeta vairākus valdziņus, tad apņēma manas rokas ar savējām un virzīja tās cauri valdziņam, aizķerot pavedienu un izvelkot cauri plaši pavērtajai valdziņa acij. Un piedzīvojums mūža garumā bija sācies. Man bija varbūt seši gadi.
Tā skaitot, šķiet, ka adīšana manā dzīvē ir bijusi jau 32 gadus. Es mēdzu teikt, ka adu tad, kad jūtos labi. Un arī otrādi - kad adu, es jūtos labi.
Bet ir bijuši brīži dzīvē, kad neadu; brīži, kad šķiet, ka es pat aizmirstu, ka protu adīt.
Līdzīgi kā tas ir ar klaviespēli. Kad man kāds jautā, vai es protu spēlēt klavieres, es gandrīz vienmēr, varbūt vienīgi ar ļoti retiem izņēmumiem, atbildu "Nē"! Jo tā ir mana galva, kura dzird jautājumu un kura atbild. Pavisam cita aina paveras, kad es piesēžos pie klavierēm. Es paņemu notis - protams, visvienkāršākās - un sāku spēlēt. Rokas īpaši neielaižas sarunā ar galvu, galvai atliek vien noraudzīties, kā pirksti slīd pār taustiņiem, kā kāja automātiski kustas virs pedāļa, mainot skaņas plūdumu.