20 adītu segu stāsti // Kad uzadīt (uzrakstīt) kļūst par pienākumu
Autors: Linda Vītuma
Jau otro sezonu dodos uz karate. Vienu vai divas reizes nedēļā. Jo es tā esmu izvēlējusies. Līdz vienā dienā jūtu, ka mans prāts pretojas karate apmeklējumam kā milzu suns, dodoties uz venterinārklīniku - viņš tic, ka saimnieks vēlas labu, viņš nepretojas agresīvi, bet tikai turas pretī ar visām četrām, kad saimnieks viņu mīlestības un rūpju vadīts velk pie ārsta. 
Avots: Vet Girl
Kā gan tas notika? Kā varēja gadīties, ka pret nodarbi, ko pati esmu izvēlējusies, sāku just tādu pretestību? Ne vienā dienā, ne vienā sarunā, tomēr izdevās aiz astes noķert sajūtas un domas, kas prieku par kādu nodarbi pārvērš grūti izturamos dzīves mirkļos.
Viss sākas ar aizrautīgu apņemšanos, degsmi, prieku, kas mijas ar sajūsmu. Tad notiek kaut kas manā galvā (šo procesu atstāšu sarunām ar psihoterapeiti) un nezin' no kurienes uzrodas pienākuma sajūta. Mans prieks tiek ievainots. Uz treniņiem es sāku "vilkties", spiest sevi iet, sāku tos "pārciest". Līdz pienāk diena, kurā es uz treniņu neaizeju, un visā krāšņumā nokļūstu vainas sajūtas kundzes apskāvienos. Tajā brīdī prieks manī nomirst.
Šādu (svēto) trīsvienību - prieks-pienākums-vaina... miris prieks - savā psihē spēju piedzīvot gandrīz par katru parādību pasaulē. Brīžiem pati nespēju noticēt, ka kaut ko tādu spēju piedzīvot arī par lasīšanu, rakstīšanu un pat adīšanu! Tā taču nevar turpināt! Tā taču vienā dienā es prieku par 20 adītu segu ideju padarīšu par pienākumu, sākšu justies vainīga... Tā taču es varu nogalināt sevī prieku par adīšanu! Prieku par jeb ko!!
Pasakiet, lūdzu, kā prieks var kļūt par pienākumu, piedzīvojot kaut ko šādu?
Nopirktu dziju, kas izrādījās tik saskanīga ar auskariem, ko tajā dienā nēsāju.
Ullai jāizvēlas,
kādā rakstā būs viņas adītā sega.
Izvēle ir izdarīta.
Draudzene saka, ka dzīve ir pārāk īsa, lai adītu ar sliktu dziju. Šī ir tik laba dzija, ka darbs nemaz tik ātri neiet uz priekšu, jo ik pēc laika ir vēlme to noglāstīt.
Sākas rotaļas ar gaismām - dzija maina krāsu atkarībā no apgaismojum.
Sāku pamanīt, kā apkārtējā pasaule "pieskaņojas" mana adījuma krāsai.
Pat nakstkreklam.
Ārdīšana kā dabiska adīšanas daļa.
Manīt zaļgano zilajā.
Faktūras un toņi.
Pat krūzīte pieskaņojās manam adījumam.
Garā pupa kāpa debesīs.
Ietīties adījumā adīšanas laikā.
Tik skaistā somā var arī pagaidīt, kamēr tiek paadīti citi adījumi.
Sirsniņas! Tikai sakritība vai arī tās ir pieskaņojušās manam adījumam?
Sega pielaikojas, vai ir jau īsta sega.
Adatas zib, valdziņi ņirb.
Pašai savs bloķēšanās paklājiņš.
Jau silda.
Gandarījums.
Nespēju aptvert, kā ir iespējams ļaut vainas sajūtai pietuvoties kaut kam šādam?
Nespēju aptvert, ka es varētu nogalināt sevī prieku un liegt sev piedzīvot ko šādu?
Labi, ka vēl visa dzīve priekšā, lai izārdītu šo psihes musturi un uzadītu jaunu.